Līdz 2008.gada 1.janvārim valsts materiālo rezervju veidošanu regulēja 1993.gada 18.maija likums „Par Latvijas Republikas valsts materiālajām rezervēm” un Ministru kabineta 1994.gada 5.aprīļa noteikumi Nr.76 „Par valsts materiālo rezervju veidošanas, uzglabāšanas, izmantošanas un mobilizācijas uzdevumu noteikšanas kārtību”. Normatīvo aktu galvenie trūkumi bija to neatbilstība esošajai valsts pārvaldes iekārtai un novecojusī terminoloģija, kā arī tajos nebija noteikta materiālo rezervju izmantošanas kārtība. Tāpat atsevišķi likuma panti praksē bija grūti piemērojami un pārāk plaši interpretējami.
2008.gada 1.janvārī stājās spēkā „Valsts materiālo rezervju likums”, kas ir izstrādāts pamatojoties uz Ministru kabineta 2006.gada 12.janvārī apstiprināto koncepciju „Par valsts materiālo rezervju veidošanu, uzglabāšanu un izmantošanu” un saskaņā ar Civilās aizsardzības likumu un Nacionālās drošības likumu, kura 13.pantā ir noteikta Iekšlietu ministrijas kompetence par ugunsdrošības, ugunsdzēsības, glābšanas un civilās aizsardzības pasākumu īstenošanu, kā arī par sabiedriskās kārtības un drošības sargāšanu.
Tā kā valsts materiālās rezerves ir viens no civilās aizsardzības sistēmas materiāli tehniskā nodrošinājuma veidiem, šo rezervju veidošanas pamatā ir pasākumi, kas iekļauti dažāda līmeņa Civilās aizsardzības plānos, kuros noteikti civilās aizsardzības plānošanas un rīcības mērķi valsts apdraudējuma gadījumā.
Šajā darbā tiks aprakstīta valsts materiālo rezervju veidošanas, uzglabāšanas un izmantošanas kārtība, valsts institūciju, pašvaldību un komersantu kompetence darbībās ar valsts materiālo rezervju resursiem, kā arī Valsts aģentūras „Materiālās rezerves” pilnvaru apjoms valsts materiālo rezervju pārraudzības procesā, par galvenajiem uzdevumiem izvirzot:
1)noskaidrot materiālo rezervju jēdzienu, būtību;
2)izpētīt Valsts aģentūras „Materiālās rezerves” funkcijas materiālo rezervju pārraudzības procesā.…
