Valsts varas robežas Platona filozofijā.
Platons ir viens no antīkās filozofijas domātājiem, kurš atstājis ļoti lielu un nozīmīgu vēsturisko mantojumu tieši paužot savas idejas. Viņš ir dzīvojis laika posmā no 427. – 347. gadam pirms Kristus.
Platona galvenās atziņas un domas izpaužas mācībā par idejām un valsts teorijām. Viņš uzskata, ka pie kādas atziņas, par kādu noteiktu tēmu, tā var būt arī problēma, var nonākt tikai tad, kad notiek ideju un pasaules novērošana un analizēšana. Savukārt, lai varētu pievērsties šāda veida domāšanai, pasaules problēmu, notikumu un parādību analizēšanai, ir jāizmanto matemātiskie jēdzieni, kas vienmēr ir patstāvīgi un nemainīgi, salīdzinot to kaut vai ar stihiskām parādībām, cilvēka personību, valsts kontroli utt. Savas idejas viņš izklāsta mītisku darbu formā, bet no šiem darbiem ir iespējams gūt ļoti īpatnējas un interesantas atziņas.
Liela nozīme Platona radošajā darbībā ir darbam „Valsts”. Šajā darbā tiek aizsākta doma par tādas polises izveidi, kura ir pavisam kaut kas cits un atšķirīgs nekā monarhija un aristokrātija. Runa iet par demokrātiskas valsts izveidi, kur iedzīvotāji pārvalda paši sevi, tas ir, iedzīvotāji atbildīgos posteņos ieceļ zinošus, labi un arī speciāli izglītotus un prasmīgus cilvēkus. Lai arī iedzīvotāji ievēlētu šo valdību, tā atrastos iedzīvotāju rokās, tātad iedzīvotāji piedalītos visos svarīgajos polises pasākumos. šajās Platona atziņās pavīd pirmās domas par demokrātiju un demokrātiskas valsts iekārtas izveidi. Cilvēkiem tirānija nepatīk, viņi vēlas no tās pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, tāpēc ir nepieciešama demokrātija, kuras apstākļos cilvēki varēs realizēt paši savas intereses, piedaloties valsts dzīves kontrolē. Tomēr, lai varētu izveidot tiešām demokrātisku valsts iekārtu, ir jāskatās visas iespējamās problēmas, kuras var rasties veidošanās apstākļos:
Izveidojoties neatkarīgai polisei, tiek vēlētas amatpersonas un rodas jautājums, vai tiešām iedzīvotāji ir jāiesaista politiskajos procesos pilnībā.
…
