Līdz ar privātā sektora attīstību uzņēmējdarbībā, organizāciju vadītājus, darbiniekus un citus interesentus, nodarbina jautājumi, kas saistīti ar organizācijas iekšējo dzīvi, attīstību, tās efektīvu funkcionēšanu. Lielākoties atbildīgi par visiem šiem procesiem ir organizāciju vadītāji. Kā zināms, tomēr ne visas organizācijas darbojas sekmīgi, sasniedz savus mērķus, spēj panākt labu komandas darbu, piesaistīt kompetentus darbiniekus. Kas būtu jāzina un kā būtu jārīkojas vadītājam, sastopoties ar grūtībām? Cik lielā mērā vadītājs ir atbildīgs par organizācijas veiksmēm un neveiksmēm? Tie ir jautājumi uz kuriem atbildi sniedz ne mazums grāmatu, publikāciju, mācību iestāžu u.c. Tomēr reālajā situācijā daudzi vadības mehānismi nedarbojas un mērķi netiek sasniegti. Kādēļ tas tā notiek? Šis jautājums, ar kuru esmu saskārusies savā praktiskajā pieredzē, atbildes liek meklēt pašu vadītāju personībā. Jo viņi ir tie cilvēki, kas , veicot savus tiešos pienākumus reizē ar to realizē savas vajadzības. Tas kā viņi veic savu darbu ir tieši atkarīgs no tā, kas viņi ir, kāda ir viņu motivācija, kas nosaka viņu uzvedību, attieksmi, spēju sasniegt organizācijas mērķus.
Vērojot Latvijas sabiedrību – politikā un uzņēmējdarbībā, nākas pārliecināties, ka daudzi no vadošiem darbiniekiem varu izmanto nevis organizācijas mērķu sasniegšanai, , bet gan pašrealizācijai. Es pieņemu, ka tās ir personības, kuru dominējošā motivācija ir vēlme pēc varas, kas var būt vairāk vai mazāk izteikta līdz pat neirotisma līmenim. Mani interesē jautājumi kādā mērā vadītāji ar šādu motivāciju spēj tikt galā ar saviem pienākumiem un panākt paša vadīto struktūru sekmīgu funkcionēšanu, kādi personības struktūru blakus komponenti līdzdarbojas šajā procesā, kas ir veicinošie un kas ir bremzējošie faktori.
Tādejādi šis darbs atrodas divu psiholoģijas nozaru – sociālās un klīniskās saskarsmes punktā.…