Dzīvē ne vienmēr viss notiek kā skaistā grāmatā. Katram no mums kādreiz nākas saskarties ar grūtībām, pārdzīvojumiem, nelaimēm, kurām nereti nespējam saskatīt nedz sākumu, nedz galu. Bieži tas dzen mūs izmisumā, mēs izjūtam neciešamas sāpes un bailes, reizēm arī biedējošas dusmas. Psiholoģijā to dēvē par traumu, bet patiesībā tā ir cilvēcīga reakcija uz nepatīkamu, biedējošu, smagu dzīves notikumu.
Ikvienam dzīvē ir savi izaicinājumi un pārbaudījumi, un mums katram ir arī savs pacietības mērs un iekšējo resursu trauks. Tomēr gandrīz ikviena traumatiska situācija atstāj pēdas, liek justies apjukušiem, bezspēcīgiem, dusmīgiem un nedrošiem. Tā maina dzīves kvalitāti un traucē virzīties uz priekšu.
Traumatisko pieredzi definē nevis pēc objektīviem notikuma faktiem, bet gan pēc cilvēka subjektīvām emocionālajām reakcijām uz šo notikumu. Bērnībā piedzīvota trauma mēdz izpausties smagāk un ar ilgstošākām sekām. Bērni, kas piedzīvojuši traumu, pasauli redz draudīgu un biedējošu. Ja bērnības traumatiskā pieredze netiek pārstrādāta, bailes un bezspēcība kļūst dominējošas visa mūža garumā un iespējams pat paaugstina risku nokļūt nākamajā traumatiskajā situācijā. Kā traumas simptomi bieži novērojamas: bailes, dusmas, neadekvātas emocionālas reakcijas, šoks, noliegums, garastāvokļa svārstības, kauns, vaina, bezcerība, apjukums, nespēja veidot kontaktu ar apkārtējiem, agresija, sāpes, murgi, tiki, enurēze un citi simptomi.
Atveseļošanās/ dziedināšanas process pēc traumas vienmēr prasa laiku, jo tas saistīts ar sāpīgas pieredzes apzināšanu, drošības sajūtas un uzticēšanās atgūšanu. Bērniem traumatiskās pieredzes pārstrādē/ atveseļošanās procesā jo īpaši svarīgs ir vecāku atbalsts un līdzdalība. Jo tieši mamma un tētis ar savu bezgalīgo pacietību un sapratni spēj atjaunot bērna ticību sev un apkārtējai pasaulei. Tieši mamma un tētis ar savu gudrību un pieredzi var palīdzēt bērnam saredzēt drošu nākotni.
Pieredze un pētījumi rāda, ka traumas pārstrāde speciālista vadībā notiek sekmīgāka un apzinātāka.
