Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ
4,49 € Add to cart
Add to Wish List
Want cheaper?
ID number:423659
 
Evaluation:
Published: 18.10.2011.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: 14 units
References: Used
Time period viewed: 2000 - 2010 years
Table of contents
Nr. Chapter  Page.
  Jēdzienu definēšana    3
  Ievads    4
1.  Morisa Diveržē vēlēšanu formulas    5
2.  Gadījumu izpēte    6
  Francijas vēlēšanu režīms (1958-)    6
  Itālijas vēlēšanu režīms (1948-1993)    11
  Itālijas vēlēšanu režīms (1993-2005)    13
3.  Daudzpartiju sistēmu salīdzinājums    14
  Nobeigums    19
  Avotu un literatūras saraksts    20
Extract

Nobeigums
Savā darbā autors izpētīja vēlēšanu sistēmu ietekmi uz partiju sistēmu, par teoriju paņemot Morisa Diveržē „vēlēšanu formulas”. Par neatkarīgo mainīgo tika paņemta vēlēšanu sistēma (mažoritārā divās kārtās, proporcionālā, mažoritārā vienā kārtā ar proporcionālo korekciju) un par atkarīgo mainīgo – daudzpartiju sistēma Francijā un Itālijā. Tika konstatēts, ka vēlēšanu sistēma nebūt nav vienīgais faktors, kurš ietekmē partiju sistēmas evolūciju.
Francijas partiju sistēma no sākuma bija bipolārā tajā ziņā, ka labējiem spēkiem bija liels pārākums pār kreisajiem. Šī situācija mainījās tad, kad politiskajā skatuvē parādījās spēcīgas personības – Fransuā Miterāns, kas izveidoja spēcīgu opozīciju labējiem, t.i. sociālistisko partiju, un Žiskārs d’Estēns, kas konsolidēja centristus un kļuva par prezidentu. Vājš centrs ir joprojām Francijas īpatnība un nav nekāds brīnums, ka tas drīz pārstāja spēlēt nozīmīgu politisku lomu. Neskatoties uz valdību maiņu, partiju sistēma atgriezās atpakaļ pie bipartisma ar gollistu trīskārtējo pārākumu.
Itālijas partiju sistēma līdz 80-tajiem gadiem bija izteikti sadrumstalota, kaut gan izrādīja kādu „kvazistabilitāti”. Kristīgie demokrāti bija tas konsolidējošs spēks, kas neļāva ne komunistiem, ne sociālistiem tikt pie varas. Bet atšķirībā no Francijas partiju sistēma Itālijā bija tendēta nevis uz pārmaiņām, bet uz iekonservēšanos – „partokrātiju”. Rezultātā vecas politiskās partijas diskreditēja sevi elektorāta acīs un 90. gados pilnīgi sabruka, pie varas nāca protesta partijas, kurām nav skaidras ideoloģijas, programmas un nākotnes perspektīvu. Spēcīgas personības vada tagadējo politisko dzīvi, bet tas neliedz parlamenta valdošajām koalīcijām pastāvīgi mainīties.
Autors secina, ka Diveržē formulas neparāda kaut kādu likumsakarību – tās ir plašas un visai neprecīzas. Tās var skaidrot vispārējo tendenci, bet ne tiešo saikni starp vēlēšanu sistēmu un partiju sistēmu. Vēlēšanu likums ir tikai veids kā partijām tikt uz parlamentu un sadalīt savā starpā vietas, tā maiņa nevar rezultēties radikālā partiju sistēmas transformācijā. Daudz būtiskāk ir aplūkot sociāli ekonomisko faktoru ietekmi uz politiku. Līdz ar to hipotēze, ka „vēlēšanu sistēma ir statiskais mehānisms, kurš netieši ietekmē mainīgo partiju sistēmu, kas ir atkarīga no nacionālajām tradīcijām” ir pierādīta.

Author's comment
Work pack:
GREAT DEAL buying in a pack your savings −4,98 €
Work pack Nr. 1317322
Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register