Vīnes kongress

Pēc Vīnes kongresa spēku līdzsvara un kopīgas likumīguma izjūtas attiecības tika atspoguļotas divos līgumos: par Šomonas aliansi (līgums noslēgts 1814.gada 1.martā Francijā), kura sastāvēja no Lielbritānijas, Prūsijas, Austrijas un Krievijas impērijas; un Svēto aliansi, kurā ietilpa trīs tā saucamie Austrumu galmi – Prūsija, Austrija un Krievijas impērijas. Alianses iniciators bija Aleksandrs I , kurš nespēja atteikties no pašuzticētā uzdevuma pārveidot starptautisko sistēmu un tās dalībniekus. Pirmo reizi jaunāko laiku vēsturē Eiropas lielvalstis uzņēmās kopīgu misiju.
Pēcvīnes posmā Meterniham bija izšķiroša loma starptautiskās sistēmas pārvaldīšanā un Svētās alianses prasību izskaidrošanā. Prūsija apdraudēja Austrijas pozīcijas Vācijā, bet Krievija skatījās uz tās slāvu iedzīvotājiem Balkānos. Un Francija joprojām alka atgūt Rišeljē laikā iegūtās pozīcijas Centrāleiropā. Meternihs saprata, ka nedrīkst pieļaut, lai šie draudi noved līdz reālām sadursmēm, jo tad Austrijas spēki izsīks neatkarīgi no tā, kāds būtu katras atsevišķās sadursmes rezultāts. Tāpēc viņa politika bija izvairīšanās no krīzēm, panākot morālu vienprātību, vai novirzīt no Austrijas tās krīzes, no kurām nebija iespējams izvairīties. Tāpēc Austrija atbalstīja Lielbritāniju strīdā ar Franciju par Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, Lielbritāniju un Franciju pret Krieviju Balkānu jautājumā un mazākās valstis pret Prūsiju Vācijā.
…