RINOVĪRUSU INFEKCIJA
Rinovīrusi pieder pie Picornaviridae dzimtas, Rhinovirus ģints, ir sadalīti 3 grupās RV-A, RV-B un RV-C un kuriem ir stingrs olbaltumvielu apvalks (kapsiīds). Klasifikācija balstās uz genoma organizāciju un kapsiīdu īpašībām.
Ir vairāk nekā 100 rinovīrusa serotipu, un ar uzlabotu metodiku tiek aprakstīti vēl vairāki serotipi.
Slimība ir izplatītā visā pasaulē un infekcēšanās notiek visa gada garumā ar gadījumu pieugumu pavasarī un rudenī. Rinovīrusa infekciju sezonalitātes cēloņi nav pilnībā izprotami. Augsts vides mitrums uzlabo rinovīrusa izdzīvošanu, un augsts mitrums telpās ir saistīts ar paaugstinātu rinovīrusu infekciju biežumu.
Primārā infekcijas vieta ir augšējo elpceļu epitēlijs. Iekļūšanas vietā attīstās iekaisuma reakcija ar tūsku un sekrēciju.
Rinovīrusa infekcijas simptomi parasti attiecas uz degunu un rīkli. Biežākie simptomi, kas rodas, ir iekaisis kakls, aizlikts deguns, drudzis, šķaudīšana un klepus. Retāk un vairāk bērniem rinovīruss var izraisīt apakšējo elpceļu infekcijas, piemēram, pneimoniju un bronhītu.
Diagnosticējot noteic gan vīrusa antigēnu, gan antivielas, izmantojot iztriepi no rīkles un aizdegunes ar ELISA, hibridizācijas vai PĶŖ metodes palīdzību vai arī inficējot audu kultūras. Seroloģija ir nepraktiska, jo ir ļoti daudz serotipu,
Rinoirusu infekcijas simptomus parasti ārstē ar pretsāpju līdzekļiem, dekongestantiem, antihistamīna līdzekļiem vai pretklepus līdzekļiem. Ja ir aizdomas vai tiek diagnosticēta baktēriju superinfekcija, var tikt piemērotas antibiotikas.
…
