Pirmās ziņas par saslimšanu (kakke, beri-beri), kas ir zināma kā tiamīna trūkuma izpausme, ir sastopamas izsenos medicīniskajos pierakstos, kas nonāca līdz mums no Ķīnas, Indijas un Japānas. Pagājušā gadsimta beigās klīniski jau izšķīra šīs patoloģijas dažas formas, bet tikai Takaki saistīja saslimšanu ar kaut kādu, kā viņš tad uzskatīja, slāpekļsaturošu vielu trūkumu uzturā. Noteiktāki priekšstati bija Holandes ārstam Ar. Eijkman, kas atklāja rīsu klijās un dažos pākšaugos tad nezināmus faktorus, kas ietekmēja beri-beri attīstību vai ārstēšanu. Pēc tam ar šo vielu attīrīšanu nodarbojās Funks, kurš pirmoreiz piedāvāja pašu terminu „vitamīns”, kā arī citi pētnieki. No dabiskajiem avotiem iegūtā aktīvā viela tikai 1932. g. tika raksturota ar kopīgu empīrisku formulu, bet pēc tam (1936.) veiksmīgi sintezēta. Vēl 1932 g. pastāvēja pieņēmums par vitamīna lomu vienā no konkrētiem vielmaiņas procesiem – piruvīnskābes dekarboksilēšanā, bet tikai 1937. g. kļuva zināma vitamīna koenzimātiskā forma – tiamīna difosfāts (TDP). TDP koenzimātiskās funkcijas α-ketoskābju dekarboksilēšanas sistēmā ilgu laiku bija gandrīz vienīgie vitamīna bioloģiskās aktivitātes realizācijas bioķīmiskie mehānismi, tomēr jau 1953. g. enzīmu loks, kas ir atkarīgi no TDP klātbūtnes, tika paplašināts pateicoties transketolāzei, bet jau vēlāk arī γ-oksi-α-ketoglutarskābes specifiskai dekarboksilāzei.…
