Ja bija vajdzība sasaukt sēdi ārkārtas gadījumos, tad to varēja izdarīt dežūrējošais pagasta tiesas pārstāvis. Pagasta tiesas izspriešanai saskaņā ar likumu piekrita civillietas starp zemniekiem. Ja civillieta bija ierosināta pret muižnieku, tad pagasta tiesa to neizsprieda, bet nosūtīja atbildētājam piekritīgā tiesā. Pagasta tiesa, vadoties pēc zemnieku likumiem un vietējām paražām, izsprieda aizbildnības lietas, sastādīja testamentus un tos publicēja pēc mantojuma atstājēja nāves, izšķīra līgumstrīdus un tam līdzīgi.
Pagasta tiesas spriedumus, ja tos gribēja pārsūdzēt, tikai pēc 1817.gada varēja pārsūdzēt apriņķa tiesā.
Secinājumi
1.Muižnieku nostāja pret dzimtbūšanu bija dažāda, tāpēc tās norise Kurzemē, Vidzemē un Latgalē bija atšķirīga, citādāka, gan no likumu ziņas, gan laika.
2.Visbūtiskākais iemesls un iegansts muižniecības pretdarbībai pret zemnieku nemieru izrietošām sekām, kuras nevarēja mainīt, bija tas, ka muižnieki vēlējās kontrolēt visu zemi un savus īpašumus, un nevēlējās daļu zemes tos atdot zemniekiem, kas būtiski ierobežotu viņu privilēģijas un brīvību.
3.Visatšķirīgākais zemnieku brīvlaišanas process bija Latgalē, jo tur šis process notika daudz vēlāk nekā Kurzemē un Vidzemē.
4.Latgalē savu straujo attīstītību uzsāka saimniecības un nebija tik liels iedalījums starp šķirām, kā pārējos novados.
5.Kaut arī brīvlaišanai ir dažādi vēsturiskie viedokļi, tas ir svarīga daļa tautas vēsturē, jo līdzās ar brīvlaišanu attīstījās saimniecība, kultūra, tautas izglītības līmenis.
…