„Nedzirdīgie par savām vajadzībām piemērotāku saziņas līdzekli uzskata NZV (Nedzirdīgo zīmju Valodu). Tā tiek apzīmēta kā komunikatīva zīmju sistēma, kuras ietvaros informācijas apmaiņai vispārpieņemto runas vai rakstu simbolu vietā tiek lietotas vizuāli uztveramas darbības un ķermeņa kustības, īpaši - roku kustības, kuras visbiežāk saistītas ar atbilstošu mīmiku un artikulāciju. Dažus no šiem līdzīgiem elementiem valodas attīstības agrīnajā etapā izmanto arī dzirdīgie bērni.
Sekojošos gadījumos zīmju valodas elementus saziņai izmanto arī dzirdīgie pieaugušie:
- situatīvs zīmju valodas lietojums; sarunai trūkst verbālās valodas līdzekļu, piemēram, sazinoties personām, kurām nav kopīgas kādas valodas zināšanas;
- mērķtiecīga, ilgstoši veidojušos, normētu zīmju sistēmu pielietošana, piemēram, pavēles armijā, komandas sportā, norādījumi transporta regulēšanā u.c.
Kopumā viena zīme spēj aizstāt vairākus semantiski atšķirīgus vārdus, piemēram, lēkt - lēciens, cirvis- cirst utt., atšķirību starp jēdzieniem iespējams noteikt vienīgi ar neverbālās komunikācijas līdzekļiem un kontekstu. NZV iespējamas zīmju kombinācijas, lai veidotu jaunas žestu zīmes, Īpatnēji tiek attēlotas dažas tekstā formulētās attiecības, piemēram, iespaids par notikuma dinamikas izmaiņām tiek pausts, paātrinot žestu zīmju izpildījumu.”7
Visu kopumā ja secinām, tad zīmes ir mums viss apkārt un bez zīmēm mūsu dzīve nav iespējama, jo tā veido savstarpējo komunikāciju. Semiotikā zīmju sistēmas ir gan semiotikās interpretācijas, gan komunikatīvās interpretācijas objekti. Semiotika paskaidro, ka tā nepēta tikai kultūras parādības kā zīmju sistēmas. Semiotika pētot arī dabas parādības. Ne vienmēr mēs visas zīmes pamanām, jo ne viss mums liekas svarīgs, lai to pamanītu. Daži bez zīmēm nespēj ikdienā pilnvērtīgi dzīvot un tie ir nedzirdīgie cilvēki.
…