I 1. Pilnvara.
Literatūrā ir sastopamas šādas pilnvaras definīcijas:
Atribūts , ko piešķir objektam, lai noradītu tam , ka tam ir tiesības iniciēt noteiktu darbību.
“- dokuments , ko izdod viena persona ( pilnvarotājs, pilnvardevējs) otrai personai ( pilnvarniekam, pilnvarotājam) tās pārstāvēšanai attiecībās ar trešajām personām, kāda konkrētā uzdevuma izpildīšanai.
Pilnvara ir vienpersonisks tiesisks darījums , ko pilnvarotājs uzdod pilnvarniekam tā pārstāvēšanai tiesiskajās attiecībās ar trešajam personām. Pilnvara ir vienpusējs tiesisks darījums , kas pats par sevi nerāda līgumiskās attiecības , un tikai tajā brīdī, kad pilnvarnieks sāk rīkoties atbilstoši pilnvarai ir panākta pušu vienošanās, līdz ar ko ir noslēgts pilnvarojuma līgums. ( Piemēram, privatizēto namu dzīvokļu īpašnieki slēdz pilnvarojuma līgumu par ēkas apsaimniekošanu).
Notariāta likumā un Civillikuma nav atrodami norādījumi kādai ir jābūt pilnvaras formai. Var būt šāda pilnvarojuma līguma formas:
1) mutiski;
2) rakstiski;
3) klusējoša – klusējot var noslēgt līgumu, ja kāds apzināti pielaiž trešo personu pie savas lietas CL 2290 p.).
Atsevišķos gadījumos likumdošanā ir paredzēts obligātas , pēc noteiktas formas notariāli apliecinātas pilnvaras. Piemēram:
1) Likumā par ceļu satiksmes drošību – reģistrējot , atsavinot automašīnu;
2) Likumā par kredītiestādēm – lai saņemtu naudu, nepieciešama notariāli apliecināta pilnvara.
…