Šādai rīcības brīvības „ielasīšanai” ir robežas – tā ir jāinterpretē iespējami šauri, lai novērstu iespējamās negatīvās sekas. Šāds pilnvarojums ir tikai tiesai, tāda nav iestādei.
Lai noskaidrotu, vai samērīguma princips ir ievērots, jāvērtē:
1)vai izraudzīties līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;
2)vai nav saudzējošāku līdzekļu;
3)vai šāda rīcība ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā:
-vai nevar sasniegt ar citiem mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;
-vai rīcība ir samērīga, tas ir, proporcionāla;
-vai labums, ko iegūst sabiedrība, būs lielāks par aizskārumu indivīdam.
10.Likuma prioritātes princips (14.p.)
Privātpersonai labvēlīgu AA, kas regulē tiesiskās attiecības demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgā jautājumā (vārda un preses brīvība, domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, kā arī politiskā sistēma), iestāde var izdot tikai uz Satversmes vai likuma pamata.
Šim principam ir līdzīgs likuma atrunas princips – tas attiecas uz nelabvēlīgu AA.
11.Procesuālā taisnīguma princips (14.1p.)
Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā.
Viena no šī principa sastāvdaļām ir objektīvās izmeklēšanas princips – viens no tā uzdevumiem ir noskaidrot objektīvo patiesību lietā. Ar objektīvo patiesību saprot tādu patiesu zināšanu saturu, kas ir neatkarīgs no subjekta, tā gribas un vēlmēm. Administratīvajai tiesai ir pienākums pārbaudīt faktu atbilstību objektīvajai patiesībai.
…
