Agresija ir uzvedība ar nolūku nodarīt citam kaitējumu, ciešanas. Lai gan biežāk agresija ir vērsta pret dzīvām būtnēm, tā var tikt virzīta arī pret lietām, piemēram, vandalisms. Ja cilvēkam ir nosliece uz šādu uzvedību, tad saka, ka viņam piemīt agresivitāte kā psiholoģiska īpašība. Lai gan agresija un agresivitāte ir arī ikdienā plaši lietoti jēdzieni, ne vienmēr to lietošana ir skaidra.
Vai par agresiju var dēvēt zobārsta darbības, lai gan reizēm tās sagādā pacientam ciešanas un zobārsts to apzinās? Par agresīvu psiholoģiskajā nozīmē ir grūti dēvēt arī dzīvnieku uzvedību, jo tas nozīmētu piedēvēt dzīvniekiem pārdomātu darbību.
Sociālajā psiholoģijā tradicionāli izšķir divus agresijas pamatveidus - naidīgo jeb afektīvo un instrumentālo (Baron, 1977; Feshbach, 1970). Naidīgās agresijas mērķis ir sagādāt ciešanas citiem vai pat viņus nogalināt. Tā var būt, piemēram, vardarbība ģimenē, hiligānisms, sadistiska uzvedība, sloepkavība atriebības dēļ u. tml. Tā rodas spēcīga afekta un dusmu ietekmē. Instrumentālās agresijas gadījumā agresors tiecas sasniegt kādu noteiktu mērķi uz agresijas upura rēķina, un tā nav saistīta ar spēcīgām emocijām. Tas var būt uzbrukums laupīšanas nolūkā vai, piemēram, pasūtījuma slepkavība.
Agresijas iedalījums instrumentālajā un naidīgajā atbilst Ēriha Fromma prikšstatiem par labdabīgo un ļaundabīgo agresiju (Fromm, 1973). Labdabīgā agresija ir neatlaidīga tiekšanās panākt savus mērķus, cenšoties pārvarēt visus iespējamos šķēršļus. Tā var būt gan aizsardzības agresija, kad tiek aizsargātas kādas vitāli svarīgas intereses, gan instrumentālā agresija, kad agresija ir līdzeklis kādu noteiktu mērķu sasniegšanā.…
