33. Tiesību normu piemērošanas akts
Tiesību normas ir radītas sabiedrības kontrolei, lai tā varētu tiesiski un vienlīdzīgi darboties un attīstīties. Tās radušās uz sabiedrībā jau pastāvošo tikumisko un sociālo normu bāzes, pie tam deleģētais likumdevējs padara vispār saistošus normatīvos aktus leģitīmus. Valstīs ir izveidojušies sarežģīti mehānismi šo normu iedzīvināšanai. Tiesību normu piemērošanas akts ir tiesas procesa galaprodukts, kas ietver sevī gan lēmumus, gan spriedumus, kas abi uzskatāmi par tiesas nolēmumiem. Tiesību normas piemērošanas akts kā dokuments ir īpatnējs juridiska dokumenta piemērošanas akts. Atšķirībā no normatīvajiem aktiem tas ir individuāla rakstura akts: 1)Tas attiecina vispārīgu noteikumu uz konkrētu attiecību, 2)adresēts individuāli noteiktam subjektam, subjektiem, 3)piešķir adresātam konkrētas tiesības un konkrētus pienākumus. Tādejādi var teikt, ka tiesību normu piemērošanas akts ir kompetentas valsts institūcijas akts, juridiski saistošs akts, kurā ietverts individuāls un konkrēts uzvedības priekšraksts. Tiesību normu piemērošanas aktiem ir īpatnēja struktūra. Parasti tie sastāv no sekojošām sastāvdaļām: 1)ievaddaļa (akta nosaukums, izdošanas vieta, laiks, dati par institūciju, kas aktu izdevusi); 2)aprakstošā daļa (faktisko apstākļu konstatējums); 3)motīvu daļa (pierādījumu analīze un juridiskās kvalifikācijas motivācija); 4)rezolutīvā daļa (individuāls uzvedības priekšraksts). Dažu veidu aktu struktūra noteikta ar likumu. Šīs daļas ir fiksētas KPL523.p., CPL193.p, APL25.p. Izšķir 2 veida tiesību n. piemērošanas aktus: 1)tiesību piešķirošie un pienākumus uzliekošie, kurus izmanto kā sabiedriskās dzīves organizācijas līdzekli; 2)tiesību aizsargājošo normu piemērošanas akti, kurus izdod, lai novērstu tiesiskai kārtībai nodarīto kaitējumu un piespiestu tiesību pārkāpēju respektēt normu priekšrakstus. Tiesu sistēmas hierarhija un civilprocesa un kriminālprocesa atšķirības ir noteikušas atšķirības arī pašos tiesību normu piemērošanas aktos atkarībā no konkrētās instances un procesa. Lai arī vispārīgie noteikumi un sprieduma pieņemšanas kārtība ir līdzīgi, vislielākās atšķirības atrodamas tieši saturiski apskatot dažādus spriedumus. Kriminālprocesu sprieduma saturs ir trīsdaļīgs, un tas sastāv no ievada, motīvu daļas un rezolutīvās daļas. Tiesas spriedums var būt notiesājošs vai attaisnojošs, toties tie abi tiesai ir jāmotivē. Atkarībā no tiesas sprieduma veida, atšķirīgas ir tiesas sprieduma satura divas pēdējās daļas. Civilprocesa spriedums turpretim ir četrdaļīgs, un tas ietver ievaddaļu, aprakstošo daļu, motīvu daļu un rezolutīvo daļu. Izteiktas ir atšķirības atkarībā no tā, vai tiesas spriedums tiek pieņemts pirmās, otrās vai trešās instances tiesā. Šīs atšķirības kaut arī padara tiesas procesu sarežģītāku, tomēr palīdz labāk orientēties iztiesātajās un arī tiesājamajās lietās.
34. Tiesību normu klasifikācija pēc regulēšanas priekšmeta
Klasificējot tiesību normas pēc regulēšanas priekšmeta – daudzveidīgajam cilvēku attiecībām – pats apjomīgākais ir normu iedalījums publisko un privāto tiesību normās.
-Publisko tiesību normas regulē attiecības, kurās figurē publiskās varas elementi. To skaitā minamas šādas:
1attiecības, kuras notiek pilsoņu apvienošanās valstī un viņus pārstāvošo valsts institūciju veidošana;2.valsts un pašvaldību institūciju savstarpējās attiecības, organizējot un realizējot administratīvo varu;3.publiskās varas realizācijas attiecības starp valstī vai pašvaldību un indivīdiem ar dažādu valsts piederību;4.attiecības, kurās īstenojas tiesību normās paredzēto sankciju piemērošana;5.attiecības, kurās valsts vārdā novērš vai izšķir strīdus starp dažādiem tiesību subjektiem;6.visas citas attiecības, kurās valsts vai pašvaldības tās vai citas institūcijas personā piedalās kā publiskās varas organizācija;
-Privāti tiesību normu regulēšanas priekšmets ir mantiskās un personiskās attiecības, kurās līdztiesīgi subjekti darbojas savās interesēs.
…
