2.1.Cilvēks kā telpas fizisks gabarīta mērogs
Cilvēks kā telpas fizisks gabarīta mērogs kalpo, lai noteiktu nepieciešamos izmērus, vispiemērotākos mēbeļu un iekārtu izmērus, fiziskās slodzes, ar cilvēka gabarītiem saistītos būvdetaļu izmērus, kāpnes, ailes u.c. Lai cilvēku varētu izmantot kā fizisku mērogu, jāzina viņa galv. Gabarīti raksturīgie ķermeņa stāvokļos- stāvus, tupus, rāpus utt. Antropometriskie pētījumi rāda, ka ilgākā vēsturiskā periodā cilvēka gabarīti mainās- izmainās ķermeņa locekļu savstarpējās proporciju, palielinās augums. Cilvēka gabarīti atšķiras arī dažādās klimatiskās zonās, p. Ziemeļu reģionā cilvēki ir garāki, nekā Dienvidu reģionos. Gabarīti nav vienādi sievietei un vīrietim, augums un ķermeņa proporcijas mainās cilvēka dzīves laikā: Zīdainis 55 cm, 2 gadi 80 cm, 5 gadi 105 cm, 12 gadi 135 cm, pieaudzis 175 cm. Īpaši jāizdala cilvēka gabarīta jautājums bērna un pusaudža vecuma grupām, tas ir būtisks projektējot telpas šī vecuma grupām, jo vienādas nozīmes telpas, vienā ēkā, dažāda vecuma grupām ne tikai jāiekārto ar dažāda gabarīta mēbelēm un san tehniskajām iekārtām, bet dažkārt arī atsevišķi ēku elementi ir jāprojektē atbilstoši konkrēta vecuma gabarītiem, piemēram, palodžu augstums, kāpņu augstums u.c.
2.2. Cilvēks kā telpas fizioloģiska būtne
Prasa nodrošināt apstākļus savi eksistencei. Primāri cilvēka eksistencei nepieciešams gaiss zināmā daudzumā un kvalitātē. Gaisa sastāvs pilsētās ir ( tilpuma mērvienībās; 22,94% skābeklis(O), laukos 29,5% , 78,08% slāpeklis (N), 0,04% ogļskābā gāze, laukos 0.03 % (CO2), 0,93% argons (A), 0,01% pārējās gāzes)
…
