36. Apziņas teorija filosofijā.
Jēdziens „apziņa” plašā nozīmē ir sinonīms cilvēka saprātīgumam. Apziņas pretstats ir neapzinātais. Pēc Freida domām pastāv bezapziņa, kas ir apziņai nepieejamie psihes veidojumi. Apzināto dēvē par racionālu, bet neapzināto- par iracionālo sfēru. Iracionāli ir instinkti, intuīcija, daļēji mīlestība. Apziņa raksturo to stāvokli, kad es apzinos sevi kā domājošu būtni. Domāšana ir raksturīga apziņas darbība, it īpaši jaunlaiku filosofijā, kas-domā par domāšanu. Bet, piemēram, viduslaikos cilvēka saprātīguma tēmu risina kā attiecības starp ķermeni, dvēseli un garu.
Kants pievērš īpašu uzmanību prāta analīzei, Hēgelis priekšroku dod gara attīstībai.
Apziņa ir stāvoklis, kas raksturīgs cilvēkam. Dzīvniekiem tā nepastāv, jo viņi savu darbību neapzinās jēgpilnā kontekstā. Apziņas darbības pamats ir neirofizioloģiskie procesi smadzenēs, kuru darbība, protams, nav mūžīga un līdz ar to, ka cilvēks pārdzīvo, redz, saprot, bet vajag pārdzīvot, ka pārdzīvoju, domāt, ka domāju, saprast, ka saprotu. Utt. Apziņa kristīgi filosofiskajā tradīcijā tiek raksturota kā ciešanas, proti, cilvēks cieš, jo saprot, kas notiek. Apziņu var aplūkot divos aspektos: * kā lietas, priekšmeti, notikumi ir doti apziņā. * kā pastāv pati apziņa.
Hēgelis pašapziņu un apziņas attīstību redz garā. Apziņai attīstoties tā izzina lietas un atgriežas pie sevis, izzinot sevi. Pašapziņa realizējas kā apziņas vēršanās pie sevis. Cilvēks apjēdz sava prāta stāvokli.
37. Izziņas filosofiskā izpratne.
Mācība par izziņu ir viena no klasiskās filosofijas pamattēmām. Tā pamattojas uz subjekta un objekta pretstatīšanu- subjekts tiecas izskaidrot objektu.
Mācību par izziņu sauc par GNOSEOLOĢIJU. Izziņā cilvēks uzņemas pilnīgu atbildību uz sevi, jo viņš ir tā unikālā būtne pasulē, kura pēc zināšanām tiecas saskaņā ar savu gribu. Izziņa sākas ar juteklisko pieredzi, kurā liela loma ir sajūtām, uztverei un priekšstatiem. Juteklisko pieredzi vispārina domāšana, kas notiek jēdzienos. Mūsdienu filosofija uzsver, ka izziņa norisinās kultūras, valodas un laikmeta paradigmu ietvaros, tāpēc tā nesākas no „tukšas vietas” vai vienkārši sajūtām. Izziņa ir saistīta ar cilvēka esamību pasaulē un jāskata tās kontekstā.
Izziņa tiecas atsevišķajā rast vispārīgo, bet saprašana savukārt orientēta uz atsevišķo. Izziņa ir vienreizējs akts, bet saprašana prasa atkārtošanu. Saprašanas rezultāts ir izpratne, bet izziņas rezultāts ir zināšanas. Izziņa atšķiras ar to uz ko tā ir vērsta- uz lietu, materiālo pasauli vai uz personību, garīgo dzīvi. Izziņa, kas vērsta uz garīgo sfēru, tuvinās saprašanai, tās pāriet viena otrā un papildina viena otru. Saprašanu kopumā mēdz raksturot kā cilvēka tuvināšanos pasauli, meklējot jēgu, bet izziņu- kā attiecību veidošanos ar pasauli, meklējot zināšanas.
38. Zinātniskā izziņa
Apziņā gūtās zināšanas tie apkopotas un vispārinātas zinātnē kā zināšanu sistēmā. Zinātniskās izziņas kritēriji ir: patiess vai aplams. Teorēt.izziņā tiek prasīts vispārīgums, skaidrības, pamatojums faktos. Saprašanas rezultātā vērtē no 0 dziļuma, pilnības iejušanaās viedokļa. Zin.izziņā lietotās metodes : analīze; sintēze; indukcija; dedukcija; eksperiments. Analīze ir domu gaita,sintēze savukārt ir savienošana. Zin.darbībā analīze neiztiek bez sintēze un otrādi.
38. zinātniskā izziņa tās formas.
Mācība par izziņu ir viena no klasiskās filosofijas pamattēmām. Tā pamattojas uz subjekta un objekta pretstatīšanu- subjekts tiecas izskaidrot objektu.
Mācību par izziņu sauc par GNOSEOLOĢIJU. Izziņā cilvēks uzņemas pilnīgu atbildību uz sevi, jo viņš ir tā unikālā būtne pasulē, kura pēc zināšanām tiecas saskaņā ar savu gribu. Izziņa sākas ar juteklisko pieredzi, kurā liela loma ir sajūtām, uztverei un priekšstatiem. Juteklisko pieredzi vispārina domāšana, kas notiek jēdzienos. Mūsdienu filosofija uzsver, ka izziņa norisinās kultūras, valodas un laikmeta paradigmu ietvaros, tāpēc tā nesākas no „tukšas vietas” vai vienkārši sajūtām. Izziņa ir saistīta ar cilvēka esamību pasaulē un jāskata tās kontekstā.
Izziņa tiecas atsevišķajā rast vispārīgo, bet saprašana savukārt orientēta uz atsevišķo. Izziņa ir vienreizējs akts, bet saprašana prasa atkārtošanu. Saprašanas rezultāts ir izpratne, bet izziņas rezultāts ir zināšanas. Izziņa atšķiras ar to uz ko tā ir vērsta- uz lietu, materiālo pasauli vai uz personību, garīgo dzīvi. Izziņa, kas vērsta uz garīgo sfēru, tuvinās saprašanai, tās pāriet viena otrā un papildina viena otru. Saprašanu kopumā mēdz raksturot kā cilvēka tuvināšanos pasauli, meklējot jēgu, bet izziņu- kā attiecību veidošanos ar pasauli, meklējot zināšanas.
38. Zinātniskā izziņa
Apziņā gūtās zināšanas tie apkopotas un vispārinātas zinātnē kā zināšanu sistēmā. Zinātniskās izziņas kritēriji ir: patiess vai aplams. Teorēt.izziņā tiek prasīts vispārīgums, skaidrības, pamatojums faktos. Saprašanas rezultātā vērtē no 0 dziļuma, pilnības iejušanaās viedokļa. Zin.izziņā lietotās metodes : analīze; sintēze; indukcija; dedukcija; eksperiments. Analīze ir domu gaita,sintēze savukārt ir savienošana. Zin.darbībā analīze neiztiek bez sintēze un otrādi.
…
