Riska koncepcija, arī kā riska pastāvēšana, veca, kā pasaule. Risks ir visaptverošs, atrodas mums apkārt dienās un naktīs; viņš ir sarežģīta, neatrisināma, permanenta un neatvairāma mūsu dzīves sastāvdaļa.
Riska sinonīms ir nedrošība, neiespējamība ar 100% precizitāti prognozēt – risināsies notikums vai nē. Dažādi notikumi, protams, parādās pilnīgi pareģoti un atbilstoši nesaistās ar nekādu risku.
Cilvēks no dabas cenšas izvairīties no riska. Ja mēs nevaram kontrolēt risku, tad mēs parasti cenšamies izvairīties no viņa. Piespiesti atzīst riska eksistenci mūsu dzīvē, mēs gribam samazināt riska pakāpi, kurai mēs esam pakļauti mūsu iedarbības rezultātā. Arī mēs gribam lai mums būtu vismazākā riska izvēles iespēja no divām vai vairākām alternatīvām. Ja mēs gribam korelēt ( varbūt koriģēt vai korektēt ??????? )kaut kāda notikuma risku vai darbības riskantumu ar iespējamiem iegūtiem labumiem, t.i. mēs gribam izvēlēt riska un kaut kādas darbības iegūta labuma optimālo savstarpējo attiecību.
Dēļ tā, lai izvēlētu vismazāko riskanto vai visizdevīgāko piedāvāto riska/iegūta labuma attiecības alternatīvu, mums jābūt spējīgam izmērīt vai kaut kāda veidā skaitliski novērtēt risku. Riska mērīšanas uzdevums vai viņa novērtēšana, acīmredzams, skaita tik daudz gadu, cik eksistē cilvēka pakļautība riskam.
Tomēr, pirms tā lai pārietu pie šī jautājuma izskaitīšanas, nepieciešams noformulēt un noskaidrot riska teorijas terminoloģijas bāzi. Tas ir nepieciešams dēļ tā, ka izmantojamie dzīvē pat biznesā un menedžmentā jēdzieni ļoti bieži ir neskaidri un neprecīzi.
Kaut gan ekonomiskā sfērā ar risku cilvēki bieži sastopas nepārtraukti, viņa teorētiska izpētīšana acīmredzot ir nepietiekama., Katrā ziņā, tas izskaidros to, ka šeit ilgu laiku nav redzēts teorētiskā pētījuma objekts un uzskata visas šīs jomas attieksmi tikai pie prakses. Pēdējos desmit gados stāvoklis sāka mainīties, pie šī objekta diezgan aktīvi pievērsa uzmanību rietumu, bet ar ekonomisko reformu sākumu – arī mūsu pētnieki.…
