Aplūkojot reģionālos cilvēktiesību dokumentus, no visiem augstāk minētajiem, raksturošu tikai galvenos. Un sākšu ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kuru mēdz dēvēt arī par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kurai dažkārt sastopams arī apzīmējums Romas konvencija, jo 1950.gada 04.novembrī to parakstīja Romā 12 valstis un tā stājās spēkā 1953.gada 03. septembrī. Eiropas Cilvēktiesību konvencijai ir pievienoti 12 papildprotokoli: tajos ir noteiktas dažādas tiesības, gan daži no attiecas uz konvencijā nostiprināto tiesību aizsardzības mehānismu. Eiropas Cilvēktiesību konvencija un katrs no tās protokoliem ir starptautisks līgums. Eiropas Cilvēktiesību konvencija nostiprina pilsoniskās un politiskās tiesības, tādēļ pēc satura tā ir visai līdzīga Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas darbojas vispasaules mērogā, un Amerikas Cilvēktiesību konvencijai, kas darbojas Amerikas reģionā, kā arī Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību hartai, kas darbojas Āfrikas kontinentā. Eiropas Cilvēktiesību konvencija kopā ar protokoliem kopā aizsargā 28 tiesības un brīvības: Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums; nevienam nedrīkst ar nodomu atņemt dzīvību, izņemot ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu.; nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.; nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē.; nevienam cilvēkam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu; ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību; nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot Konvencijā noteiktajos un kārtībā.; ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā; tiesas spriedumu jādara publiski zināmu, taču preses un publikas klātbūtne procesā var tikt pilnībā vai daļēji aizliegta tikumisku apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs tādā demokrātiskā sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa dalībnieku privātās dzīves aizsardzība, vai arī tajā apmērā, kuru tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos apstākļos, kad atklātība apdraudētu taisnīguma intereses; ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu; ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir sekojošs tiesību minimums:
a) tikt nekavējoties informētam, viņam saprotamā valodā un detalizēti, par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu;
b) uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību;
c) aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst līdzekļu, lai segtu izdevumus par šo juridisko palīdzību, saņemt to par velti, ja tas nepieciešams taisnīguma interesēs;
d) uz apsūdzības liecinieku nopratināšanu vai nopratināt tos pašam un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu tajos pašos apstākļos kā apsūdzības lieciniekus;
e) uz bezmaksas tulka pakalpojumiem, ja viņš nesaprot tiesā lietoto valodu vai nerunā tajā.
…
