1. Vadīšanas funkcijas, to raksturojums.
Vadīšana ir darbība, kurā ieskaita plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu, motivēšanu un kontroli, lai sasniegtu mērķus.
Plānošana ir organizācijas mērķu noteikšana, rūpīga situācijas izpēte un mērķu sasniegšanas stratēģiskās, taktiskās un operatīvās darbības izstrāde. Plānošana var notikt no augšas uz leju, tas nozīmē, ka uzņēmējs pa posmiem sarakstā iet uz noteikto mērķi, bet var arī plānot no lejas uz augšu skatoties kādi ir ārējie un iekšējie faktori (abas metodes ir labas). Tai jābūt vienotai, elastīgai, pēctecīgai un konkrētai. Ir jānoskaidro: Kas; Kad; Kā jādara; Kas darīs? Plānošanas veidi ir pēc satura, līmeņa, objekta, darbības jomas un termiņa. Pēc satura iedala: Stratēģiskā ir lēmumi par resursu sadali, organizācijas prioritātes virzieniem (ilgāk 5 gadiem, augstākā līmeņa) ir jauna mērķtirgus iekarošana, ar jaunu preču ražošanu vai pakalpojumu ieviešanu. Taktiskā konkrētiem uzdevumiem (1 - 5 gadiem, vidējā līmeņa) ir saistīti ar preču virzīšanu tirgū un reklāmu. Operatīvā plānošana (līdz 1 gadam, zemākā līmeņa) ir pašreizējo iespēju īstenošana, pasūtījumu organizēšana. Plānošanas galvenie posmi: jānosaka mērķis, kurus vēlās sasniegt, pašreizējās situācijas analīze, alternatīvu izvēle, lēmumu pieņemšana, lēmuma izpilde.
Organizēšana ir cilvēku, finanšu, materiālu, laika un informācijas resursu koncentrēšana un sadale, struktūras izveidošana ar vienotiem rīkojumiem, darbību, noteiktiem pienākumiem un atbildību.
1)Specializētā darba dalīšana ir konkrētu darbu nodošana konkrētiem speciālistiem. 2) Darbības apvienošana nodaļās ir darbinieku un vadītāju grupēšana pēc līdzīgām darbībām un pieredzes. 3) Darbības vertikālā dalīšana – kurš kuram ir padots. 4) Pilnvaru piešķiršana un atbildības pakāpes noteikšana, lai darbiniekam katrs lēmums nebūtu jāapstiprina pie vadītāja.
Koordinēšana ir darbinieku darba un darbību saskaņošana, lai īstenotu savus mērķus. Tā ir visu darbības veidu apvienošana organizatoriskā sistēmā – konstatēto nepilnību sakārtošana vai novēršana, mijiedarbības nodrošināšana, procesu un kolektīva harmonizēšana. Koordinēšana ir vertikāla – vadītājs saskaņo nodaļu darbību, horizontāla – nodaļu vadītāji saskaņo savu darbību. To veic pirms darbības sākuma vai darbības procesā sapulcēs, sanāksmēs, apspriedēs vai ar rīkojumiem.
Motivāšana ir ietekme uz darbinieku, viņa rīcības virzīšana un vadīšana, pārliecināšana un ieinteresēšana, tā sekmē abpusēju mērķu sasniegšanu. Motivējot darbiniekus organizācija samazina izdevumus, jo tiek celts darba ražīgums un kvalitāte, ieinteresēti un saglabāti darbinieki. Motivēšana sākas ar darbinieka vajadzību un interešu izpēti, stipro un vājo pušu analizēšanu. Motivēšanas metodes: Ekonomiskās metodes – alga, apdrošināšana, prēmija. Administratīvās metodes – rīkojumi par paaugstināšanu, atlaišanu. Sociālpsiholoģiskās metodes – uzslavas, atzinība, uzņēmuma prestižs.
Kontrole ir darba izpildes pārbaude, rezultātu konstatēšana un koriģēšana, lai nodrošinātu vadību ar informāciju par notiekošo. To uzsāk, kad tiek noteikti mērķi un uzdevumi. Kontrole organizācijā palīdz piemēroties tirgus apstākļiem, veicina izmaksu samazināšanos, ierobežo kļūdas un palīdz atrisināt problēmas. Beigu kontrole nepieciešama, lai veiktu korekcijas, ja radušās problēmas. Operatīvā kontrole aptver visas organizācijas funkcijas un šo kontroli veic vidējā līmeņa vadītāji. Stratēģiskā kontrole attiecās uz organizācijas stratēģiskajiem jautājumiem un tiek kontrolēta tās mērķu sasniegšanas un darbības efektivitāte. Kontroles veidi pēc darbības procesiem: Iepriekšējo kontroli veic pirms plāna uzsākšanas, lai pārbaudītu resursu pietiekamību un kvalitāti. Kārtējo kontroli veic darba procesā, kad īsteno plānu, lai apspriestos ar darbiniekiem par problēmām un priekšlikumiem. Noslēdzošā kontrole, kad vadība novērtē un apsver darba rezultātus, veido plānus nākotnei, nosaka prēmēšanas apmēru.
2. Ietekmi veidojošie procesi vadības psiholoģijā.
Konformisms ir pielāgošanās, kad cilvēks veic darbību tāpēc, ka tā dara citi vai kāds to pieprasa. Iekšēji var nepiekrist, bet gribot būt atzītam, iet kopā ar pārējiem. Konformitāte ir sava viedokļa maiņa par labu grupas viedoklim. Tā dalās: Iekšējā – kad vienkārši patīk, ideju pieņem kā savējo. Ārējā – kad iekšēji nepieņem, bet ārēji pakļaujas (ceļu satiksmes noteikumi). Konformisms nenozīmē, ka nevar būt savs viedoklis. Ietekmēšanas procesi psiholoģijā: 1) Pārliecināšana. Ja prot to darīt. 2) Piespiešana. Ja nevar pārliecināt. 3) Līdzdalība, kad paredz partnerību, kad dara kopīgi, iesaista.
Psiholoģiskais klimats – emocionālais fons kolektīvā, tas var mainīties.
…
