Civilprocesa eksāmena jautājumi 2003.g. maijā.
1. Civilās tiesvedības rašanās un attīstība (Senajā Romā, Vācijā, Krievijā, Latvijā)
2. Tiesības uz tiesas aizsardzību kā civilprocesa pamatprincips
Katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.
Personai, kas griezusies tiesā, ir tiesības uz tās lietas izskatīšanu tiesā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā. (CPL 1.p.1.,2.d.)
Fiziskas personas tiesības uz tiesas aizsardzību nostiprinātas LR Satversmes 8. nodaļā, kas veltīta cilvēka pamattiesībām. Tās 92.p.: ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.p: ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā.
Civilās tiesības savas kompetences ietvaros aizstāv tādas tiesu sistēmai piederīgas iestādes kā bāriņtiesas un pagasttiesas, šķīrējtiesas, ja strīda puses savstarpēji vienojušās par lietas nodošanu šo tiesu izskatīšanai. (CPL 487.p.), saskaņā ar Darba likumu- izlīgšanas komisijas (nezinu vai tās jau darbojas, ja tās vēl nav izveidotas, tad darbojas darba strīdu komisija, kas izskata individuālos darba strīdus izņemot tos, ko izskata tieši tiesā).Likumā tieši paredzētos gadījumos civilās tiesības tiek aizsargātas arī administratīvā kārtā.
Katra tiesību aizsardzības institūcija izvēlas un piemēro atbilstošu tiesību aizsardzības līdzekli. Piemērotais līdzeklis tiesību aizsardzības institūcijām jānorāda civillietā pieņemtajā nolēmumā, ko nepieciešamības gadījumā piespiedu kārtā izpildīs tiesu izpildītājs.
Normatīvajos aktos sastopami un tiesu praksē atzīti šādi civilo tiesību aizsardzības līdzekļu veidi: 1) tiesību atzīšana;
2) tā stāvokļa atjaunošana, kāds bija līdz tiesību aizskārumam;
3) tiesību aizskarošas darbības aizliegums;
4) piespriešana izpildīt pienākumu;
5) tiesiskās attiecības grozīšana un izbeigšana;
6) nodarīto zaudējumu piedziņa;
7) līgumsoda piedziņa.
Šis civilo tiesību aizsardzības līdzekļu uzskaitījums nav pilnīgs.
3. Taisnīguma un patiesības principi
Patiesības princips bija ietverts CPK 15.p., jaunajā CPL tiešas norādes, panta veidā nav. Līdz ar to tiesai nav uzlikts par pienākumu noskaidrot patiesību lietā. Šis apgalvojums izriet no prezumpcijas, ka tiesa lietu izspriež tikai tajā apjomā, kādā lietas dalībnieki tai iesnieguši pierādījumus.
Taču likums “Par tiesu varu” 17.p.1.d. sevī ietver objektīvās patiesības principu: 1)tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību;
2) tiesa, izskatot lietu, konstatē faktus, pamatojoties uz tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem;
3) tiesa spriedumu var pamatot tikai ar tiem pierādījumiem, kuri ir iegūti likumā noteiktajā kārtībā;
4) pierādīšanas līdzekļus nosaka likums.
Tiesām jāspriež pamatojoties uz likuma pamata. Ja tiesa savu spriedumu pamato uz likuma pamata un tā tiesas procesa laikā ir centusies noskaidrot objektīvo patiesību- iznestais tiesas spriedums ir taisnīgs. Spriedums ir patiesība par tiesas spriedumu, kas atbilst realitātei un sevī ietver vērtējumu par lietas apstākļiem (faktiem ) lietā.
LR satversmes 92.p.: ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Arī likuma “Par tiesu varu” 3.p.2.d. garantētas personas tiesības uz lietas izskatīšanu, ievērojot visas taisnīguma prasības.
Jebkurš secinājums vai loģisks spriedums ir noteikta indivīda vai grupas apziņas produkts un var eksistēt apziņā tikai subjektīvi, līdz ar to ir apgrūtinoši formulēt objektīvu taisnīguma jēdzienu. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams likuma normās formulēt vispārīgas taisnīguma prasības. Piem., CPL 93.p.4.d. atzīstama par ļoti nozīmīgu tiesas taisnīguma nodrošināšanā: Ja tiesa atzīst, ka par kādu no faktiem, uz kuriem pamatoti puses prasījumi vai iebildumi, nav iesniegti pierādījumi, tā paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai.
4. Dispozivitātes princips (materiālo un procesuālo tiesību izmantošanas pieļaujamība un ierobežojumi)
Šis princips sevī ietver iespēju CP gaitā CPL noteiktajās robežās lietā pusēm vienoties- rīkoties ar procesuālajiem līdzekļiem. Pusēm ir brīva rīcība ar savām subjektīvajām (privātajām) tiesībām un to aizsardzības procesuālajiem līdzekļiem. Galvenie lietas virzītāji ir lietā iesastītās puses. Valsts šajā procesā nav ieinteresēta. Vienošanās var izpausties: 1. pilnībā vai daļēji atteikties no prasības; 2. samazināt prasījuma apmēru; 3. atteikties no prasības vai atzīt to; 4. rakstveidā grozīt prasības pamatu vai priekšmetu, palielināt vai samazināt prasības apmēru ( kamēr nav uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības); 5. noslēgt izlīgumu; 6. vienoties par lietas nodošanu šķīrējtiesā. Šādā veidā puses var ietekmēt tiesvedības gaitu. Šīs darbības kontrolē tiesa un izlemj, pieņemt vai nepieņemt viņu rīcību ar minētajiem procesuālajiem līdzekļiem, jo dispozivitātes principam ir savas robežas procesa ietvaros- atkarībā no pusei piederošo tiesību apmēra.
Dispozivit. princ. galvk. izpaužas: 1. ierosinot civillietu tiesā; 2. nosakot tiesas aizsardzības robežas un apmērus; 3. atsakoties no procesuālu līdzekļu turpmākas izmantošanas (atteikšanās no prasības, izlīgums); 4. nododot lietu izskatīšanai šķīrējtiesā, ja to pieļauj likums; 5. pārsūdzot tiesas spriedumu; 6. pieprasot tiesas sprieduma piespiedu izpildi.
5. Sacīkstes princips (tā pozitīvās un negatīvās īpašības)
…
