Ķermenis jebkurā sabiedrībā ir varas apņemts. Vara tam uzliek šķēršļus, aizliegumus vai pienākumus. Ķermenis ir kontroles objekts. Kontrolēta vairs netiek uzvedība vai valoda, bet gan ekonomija, kustību efektivitāte, to iekšējā organizācija. Un vēl modalitāte – nepārtraukta un pastāvīga piespiešana, kas uzrauga drīzāk aktivitātes procesus, nevis to rezultātus. Modalitāte realizējas saskaņā ar kodifikāciju, kas ļoti precīzi sagrafē laiku, telpu un kustības. Šīs sīkumainās ķermeņa operāciju kontroles metodes sauc par disciplīnu.
Kaut arī disciplīna ietver sevī paklausību citam, galvenais mērķis ir ikvienam pašam labāk pārvaldīt savu ķermeni. Disciplīnai ir raksturīga piespiešanas politika – darbs ar ķermeni, aprēķināta manipulācija ar tā elementiem, kustībām un izturēšanos. Cilvēka ķermenis varas mašinērijā tiek izpētīts, izjaukts un atkal salikts kopā.
Disciplīna vairo ķermeņa spēkus (ekonomiskos derīguma terminos) un samazina tos pašus spēkus (politiskās paklausības terminos).
Disciplīna ir sīkumaina detaļas vērošana un tajā pašā laikā politiska rēķināšanās ar šīm sīkajām lietām, lai kontrolētu un izmantotu cilvēkus, sniedzas cauri klasiskajiem laikmetiem, nesot sev līdzi veselu tehniku kopumu, paņēmienu un zināšanu krājumu, aprakstus, receptes un datus. Un no šiem niekiem ir dzimis mūsdienu humānisma cilvēks.
Tehnikas, ko disciplīna izmanto, lai izvietotu indivīdus telpā:
1.“Iežogojuma” princips. Disciplīna prasa iežogojumu, visam citam un sevī slēgtas vietas specifikāciju. Tā būtu monotonas disciplīnas aizsargāta vieta.
2.Elementārās lokalizācijas un sagrafēšanas princips. Katram indivīdam sava vieta, un katrā vietā viens indivīds. Jāizvairās no dalīšanas grupās – nestabilos daudzumos. Te ir runa par klātbūtnes un prombūtnes konstatēšana: jāzina, kur un kā atrst indivīdus; jānodibina derīgi sakari, jāpārtrauc citi; jāuzrauga, jānovērtē un jāsankcionē ikviena uzvedība; jānovērtē labās īpašības vai nopelni. Šī procedūra nepieciešama, lai iepazītu vadītu un izmantotu.…
