Industrijas izaugsme, tās nodrošinātais ekonomiskais pārsvars nodrošināja Eiropas valdošo lomu pasaules politikā. Eiropā 20. gadsimta sākumā bija divdesmit neatkarīgas valstis, no kurām tikai divas bija republikas (Šveice un Francija), tomēr, lai arī pārējās valstīs valdīja monarhi tikai Krievijā, Melnkalnē un Turcijā nebija parlamenta. Jāatzīst, ka Eiropas valstis nebija formējušās uz etnisko, valodas vai reliģijas attiecību pamata, tādēļ augošais nacionālisms radīja lielus draudus stabilitātei. Piemēram, Zviedrijā 1905. gadā Norvēģija no tās atdalījās, arī Īrija iestājās par neatkarību no Lielbritānijas.
Vācijai, pateicoties tās rūpnieciskajiem sasniegumiem, bija valdošais stāvoklis Eiropā. Radās arī sīva saimnieciskā sacensība ar Lielbritāniju. 19. gadsimta beigās un 20 gadsimta sākumā Vācija uzsāka cīņu par hegemoniju pasaulē. Vācijā sāka izplatīties nacionālisms, kas izpaudās kā neiecietība pret citām tautām 9tika ierobežotas citu tautu tiesības, piemēram, attiecībā uz īpašumu un izglītību). Attiecībā uz iekšpolitiku jāmin, ka liela vara bija ķeizaram (caur viņu arī kancleram un armijai), ļoti neliela vara bija Reihstāgam (kā daudzviet galvenā problēma faktiski bija lielais sīko partiju skaits). Tātad Vācijā pie varas bija ķeizars Vilhelms II, kuram esot bijis visai sarežģīts raksturs. Proti, viņam blakus it kā esošajai inteliģencei esot bijis arī izteikts netaktiskums. Turklāt viņam esot bijis raksturīgs teiciens ;”Kā gribu, tā pavēlu”. …