Kā lai negribētos, bet mums visiem kādreiz nāksies atstāt šo brīnišķīgo pasauli. Un katram cilvēkam tam ir savs laiks. Vieniem lemts pirms tam iziet ļoti garš dzīves ceļš, bet citiem uz to ceļu ir atvēlēts daudz mazāk laika, nekā pārējiem. Un diemžēl gādās tādas situācijas, ka pirms nomirt cilvēkam nākas ļoti mocīties, un tās ciešanas bieži ir nepanesamas. Pie ka ir skaidrs, ka tālāk šis cilvēks dzīvot ir nespējīgs, jo ir neizārstējami slims. Un tādās situācijas dažiem ārstiem nākas saskarties ar tādu lietu, ka eitanāzija. Eitanāzija mūsdienas izpratnē ir «palīdzība nomirt». Eitanāzijas galvenā tikumiskā problēma (līdzīgi, kā tas ir pašnāvības gadījumā) ir formulējama šādi: vai nāve ir labāka par dzīvošanu tālāk, un, ja tā, tad – kādā situācijā? Protams, ka šī tēma ir ārkārtīgi sarežģīta, un izraisa ļoti daudz strīdu, jo te ir runa par dzīves saīsināšanu, kaut arī tam ir iespējamas dažādas formas. Atšķir tiešo un netiešo, aktīvo un pasīvo, kā arī «brīvprātīgo» un «nebrīvprātīgo» eitanāziju, turklāt ar pēdējo saprot nevis nonāvēšanu pret personas gribu, bet, piemēram, kropļu bērnu vai bezcerīgu smadzeņu bojājumu gadījumu. Kopumā eitanāziju var iedalīt pasīvā un aktīvā eitanāzijā. Pasīva palīdzība nomirt tiek akceptēta un praktizēta, un saistīta ar to, ka ārsts vienkārši neārstē cilvēku, nedod tam zāles, ļaujot tam nomirt. Bet aktīvās palīdzības praktizēšanā ir jāsaskaras ar citu mērogu. Pasīvās eitanāzijas gadījumā nepareizi būtu teikt, ka ārsts nedara neko. Īstenībā viņš dara ļoti svarīgu lietu – viņš ļauj pacientam nomirt.…
