20. Voluntārisma filosofija.
Voluntārisms (an. voluntarism, voluntaryism, vc. Voluntarismus, kr. волюнтаризм; no lat. voluntas - "griba") - viens no virzieniem Rietumu filosofijā XIX un XX gs., kurā kā visa pamatu traktēja cilvēka brīvu gribu. Sabiedrību veido cilvēki, kuriem ir savi mērķi un ideāli, kā arī atšķirīgas tieksmes, vēlmes, iegribas un pat kaprīzes. Tāpēc sabiedrības dzīve ir sporādiska, tur valda stihija un tajā nekas neatkārtojas. Tā ir nejaušību valstība, kurā nav likumsakarību. Absolutizējot individuālās gribas nozīmi, nerēķinājās ar objektīviem nosacījumiem un reāliem apstākļiem, noliedza pašu ideju par dabas un sabiedrības objektīvo likumu pastāvēšanu, noliedza, ka cilvēka gribu nosaka vide. Terminu ieviesa sociologs F.Tenniss (vc. Ferdinand Tönnies) 1883. gadā. Kaut voluntārisma ideja sastopama jau Augustīna un Skota darbos, kā filosofiska koncepcija voluntārisms izveidojās XIX gs. Šopenhauera mācībā, kaut voluntārisma elementi atrodami jau Kanta un Fihtes mācībās. Liela loma tam bija Nīčes un E.Hartmaņa filosofijā, XIX-XX gs. mijā visai ietekmēja psiholoģijas attīstību (Vunts).
21. Psihoanalītiskā dvēseles koncepcija.
Ir zināms, ka cilvēka uzvedības galvenais regulators ir apziņa. Freids atklāja, ka aiz apziņas kārtas ir apslēpta milzīga personības neapzināta varenu kaislību, aizraušanos un vēlmju masa. Freids, būdams ārstējošs ārsts, saskārās ar to, ka šie neapzinātie pārdzīvojumi un motīvi var nopietni apgrūtināt cilvēka dzīvi un pat būt par psihisku slimību cēloni. Tas viņam lika meklēt līdzekļus, kā atbrīvot savus pacientus no konflikta starp to, ko saka viņu apziņa, un apslēptām, aklām, neapzinātām vēlmēm. Tā radās Freidiskā dvēseles dziedēšanas metode, nosaukta par psihoanalīzi. Freidiskā metode daudzās valstīs ir iegājusi psiholoģijas, psihoterapijas un psihiatrijas mācību grāmatās.
Psihoanalītiskā filosofija, kuras empīriskā bāze ir psihoanalīze, padziļina un papildina dzīves filosofiju un no savas pozīcijas cenšas skaidrot personības, kultūras un sociālās tendences.
Tātad Kas ir psihoanalīze? Psihoanalīze (no grieķu val. Psyche-dvēsele un analysis-risinājums)-psihoterpijas daļa, Freida izstrādātā ārstniecības metode histērijas ārstēšanai. Vēlāk Freids to pārstrādāja par psiholoģisku doktrīnu ar novirzi uz cilvēka iekšējo, slēpto dvēseles pamatu izpēti. Šī doktrīna balstās uz pieņēmumu, ka patoloģisko priekšstatu komplekss, it īpaši seksuālais, tiek izstumts no apziņas un tālāk jau darbojas no bezapziņas sfēras (kas tiek uztverta kā seksuālo velmju valdīšanas vieta) un zem dažādām maskām nokļūst apziņā un traucē garīgo vienotību. Dzīvē šāds bezapziņā izstumts komplekss izpaužas kā aizmiršana, pārteikšanās, nepatiesa rīcība, neiroze. Šāda kompleksa ārstēšana notiek, sarunā cenšoties izsaukt šo kompleksu no bezapziņas un ļaujot tam izlādēties.
Psihoanalīzi mēs varam skatīt trīs līmeņos
1) kā psihoterapijas metodi,
2) kā cilvēka psiholoģijas izziņas metodi,
3) kā pasaules uztveres, psiholoģijas un filosofijas zinātnisko sistēmu.
…
