40. Attīstošā mācību procesa idejas dažādu autoru koncepcijās.
Pirmais pedagogs kas pievērša uzmanību attīstošā macību procesam bija J.Pestalocijs. Viņš rakstīja, ka attīstības vēlme ir raksturīga cilvēkam no dzimšanas. Tādēļ attīstības mērķis ir harmoniski attistīts bērns. Bet šīs teorijas zinātnisko pamatojumu sniedza L.Vigotskis.
20. gs. sākumā L.Vigotskis izvirzīja apmācības ideju, kurā galvenais mērķis - bērna attīstība. Saskaņā ar viņa hipotēzi, zināšanas nav galīgais mērķis apmācības, bet tikai līdzeklis bērnu attīstībā.L. Vigotskis izvirzīja trīs apmācības un attīstības pamatteorijas.
Pirmās L.Vigotska apmācības teorijas pamatā – ideja par attīstības neatkarību no apmācībām.
Apmācība ir tīri ārējais process, kam jābūt saskaņotam ar bērna attīstības gaitu, bet kas pats par sevi nepiedalās bērna attīstībā, neko tajā nemaina, drīzāk izmanto attīstības sasniegumus. Saskaņā ar šo teoriju „attīstībai jāveic noteikti cikli, jānobriest noteiktām funkcijām, pirms skola varēs iesākt bērna noteiktu zināšanu un iemaņu apmācību.
Otrā teorija pamatā ir saprotamības princips, saskaņā ar kuru bēriem jāmāca tikai to, ko viņi ir spējīgi saprast, kam jau ir nobriedušas izzināšanas spējas.
Trešajā teorijā apvieno abu iepriekšējus. Attīstība ir domāta kā process, kas neatkarīgs no apmācības, bet apmācība, kuras gaitā bērns iegūst jaunās uzvedības formas, ir domāta identiski ar attīstību. Attīstība (nobriešana) sagatavo un padara par iespējamo apmācību, bet apmācība stimulē un virza uz priekšu attīstību (nobriešanu).
Vienu no pirmajiem mēģinājumiem īstenot šīs idejas veica L.Zankovs, kurš 50.-60. gados izstrādāja intensīvas visaptverošas sākumskolas attīstības sistēmu.Viņa darbs bija virzīts uz sākumskolas audzēkņu apmācības didaktiskās sistēmas pētīšanu zināšanu apguves procesa ar mērķi izpētīt viņu vispārējo psihisko attīstību. L.Zankovs izvirzīja uzdevumu izveidot sākumskolas apmācības sistēmu, ar kuras palīdzību tiktu sasniegta daudz augstāka attīstības pakāpe, salīdzinoši ar tradicionālajiem metodiskiem kanoniem. Tās sasniegšanai bija paredzēts organizēt eksperimenta pētīšanu, kuras veikšana izmainītu pastāvošo praksi, demonstrējot īpašas programmas un metodes izmantošanas efektivitāti. Līdz ar to tāda apmācība kļūtu kompleksu pedagoģisko iedarbību. Tas izpaužas ar to, ka par eksperimenta saturu bija izvēlēti nevis atsevišķie priekšmeti, metodes un paņēmieni, bet pašas didaktiskas sistēmas principu efektivitātes pārbaude.
Nedaudz citu attīstošā mācības virzienu 60. gados ir izstrādājis D. Eļkonins un V. Davidovs. Viņu teorija koncentrējās uz bērna intelektuālo spēju attīstību. D. Eļkonins, analizējot skolēnu mācību darbību, saskatīja to savdabību un būtību nevis to vai citu zināšanu un prasmju apgūšanā , bet bērnam paša sevis kā subjekta pašizmaiņā .Tā radās attīstošās apmācības pamats ,saskaņā ar kuru bērns ir nevis skolotāja apmācošo iedarbību objekts, bet mācību pašmainošs subjekts.
Attīstošās apmācības sistēmas autori piedāvā principiāli jaunu mērķi. Viņi piedāvā skolotājam iet pašam un vest sev līdzi skolēnus pa principiāli jaunu, vēl neiestaigātu ceļu .Attīstošas apmācības galamērķis ir tāds, lai tiktu nodrošināti apstākļi katra skolēna kā pašizmainoša mācību subjekta attīstībai.
…
