1. Cilvēka cieņas izpratnes pirmsākumi grieķu-romiešu sabiedrībā (stoicisms), kristietībā un Vācu klasiskā
filozofijā (Kants).
Cilvēka cieņas izpratnes pirmsākumi veidojās jau grieķu – romiešu sabiedrībā līdz ar stoicisma attīstīšanos.
Tika izvirzītas idejas par to, ka cilvēka cieņa ir kā neatņemama kosmosa saprāta sastāvdaļa. Cilvēkam
jādzīvo saskaņā ar šo kosmisko kārtību, jābūt uzticīgam likumam, kas vada visu dabu. Seneka pauda idejas
par cilvēka cieņu kā kosmosa saprāta, cieņas sastāvdaļu. Cilvēka cieņai tātad bija nozīmīga loma un tā tika
augstu vērtēta, jo tika uzskatīts, ka cilvēka cieņa nav aizskarama pie jebkuriem apstākļiem – jo tā ir
kosmosa sastāvdaļa. Cilvēka saprāts ir kosmosa saprāta sastāvdaļa – cilvēka cieņa tika saistīta ar cilvēka
saprātu. Tātad izpratne par cieņu var veidoties tādu cilvēku vidū, kuriem ir saprāts./Ņemot vērā to, ka stoiķi
uzsvēra ētikas kā idejiskā pasaules uzskata vadošo lomu, likumsakarīgi, ka arī cilvēka cieņa tik izcelta kā
ētiska vērtība./Solons Atēnās atcēla parādu verdzību, tādējādi indivīdu izvirzīja kā svarīgu. Viņš izvirzīja
personiskās brīvības nozīmi, kuru nevar atņemt. Līdz ar ko arī cilvēka cieņu kā svarīgu. Tā kā cilvēkiem bija
jārespektē citu cilvēku brīvība, to nevarēja izdarīt, necienot citus cilvēkus. /Aristotelis – cilvēkam dvēsele ir
vispasaules esības sastāvdaļa, ja aizskar citu, principā aizskar pats sevi – cilvēka esība nav aizskarama.
Cilvēka cieņu saistīja arī ar īpašumu - Īpašums ir svēts un neaizskarams. Tas ir cilvēka cieņas pamatā.
Idejas par cilvēka cieņu bija pazīstamas arī kristietībā. Ja kāds aizvaino citu = viņš aizvaino pats sevi. Otra
aizvainošana ir grēks. „Mīliet savu ienaidnieku kā pats sevi” – Jēzus Kristus! Kristīgās vērtības cieši saistītas
ar cilvēka cieņu. Tā, piemēram, kristīgajā ticībā tiek mācīts cienīt savu tēvu un māti. Cilvēkam ir jāmīl savs
tuvākais kā viņš pats. Ir jāciena citi cilvēki, jo nedrīkst iekārot tuvākā sievu, mantu, kas citam pieder, jāciena
cita dzīvība./ Cilvēka cieņa kristietībā ir ārkārtīgi izcelta.Kristīgā Baznīca apliecina ticību, ka cilvēks ir
radīts pēc Dieva tēla un līdzības un katrs cilvēks ir dzīvs tādēļ, ka Dievs ir iepūtis savu dzīvinošo Garu Svēto Garu. Dieva klātbūtne ir KATRĀ cilvēkā- neatkarīgi, vai viņš tic tam, apzinās to vai neapzinās. Un
tādēļ katrs cilvēks ir cienījams un godājams. Un caur cieņas parādīšanu otram cilvēkam, gods un cieņa tiek
atdota arī Dievam, kurš ir šī "mākslasdarba" autors.
Imanuels Kants iestājās par cilvēka cieņas neaizskaramību uzskatot, ka cilvēka cieņa nav aizskarama pat
viscēlāko mērķu vārdā. Cilvēka cieņa ir neaizskarama ne pie kādiem apstākļiem. Cilvēka cieņu nosaka
apstāklis, ka viņš ir spējīgs būt universāls likumdevējs ar nosacījumu, ka pats reizē ir arī šīs likumdošanas
subjekts. Tātad dabisko tiesību un pozitīvo tiesību tuvināšana ir katra indivīda uzdevums. Ja nenoliedzami
svarīgo funkciju veiktu kāda atsevišķa institūcija, tad tā lemtu indivīda vietā, tādējādi lēmējinstitūcija
izturētos pret indivīdu kā pret priekšmetu, nevis personu un indivīds nebūtu lemjot devis savu piekrišanu
šādiem likumiem. Tātad netiktu ievērota cilvēka cieņa.…
