Ernests Birznieks-Upītis "Pelēkā akmens stāsti"

Vēstījuma līdzekļi
Autors kā vēstītāju ir izvēlējies ļoti neparastu personāžu- tas ir vienkāršs akmens, līdz ar to tas ir tēlojums, jo akmens stāsta par savu pieredzēto, tēlojums ir ļoti subjektīvs. Daudzās novelēs sastopama retoriskie jautājumi “...Vai tie tik netaisās uz kāzām?...” “...Vai varbūt viņa domā par savu dzīvi līdz toreizējam nelaimīgajam kritienam, no kura izcēlās tādas pārmaiņas triju cilvēku turpmākā gaitā?... ” to varētu izskaidrot ar to, ka akmens nav dzīvs, viņš nespēs vienkārši rast cilvēka rīcībā motivāciju, līdz ar to tēlojumā kļūst liekas arī jebkāda veida žēlabas vai atkāpes.
Vēstījuma laiks rit ļoti ātri, tas nav ierobežots, līdzīgi kā filmās tajā tiek atmests viss liekais.
Vēstījuma tempu kāpina dinamiskas frāzes, kas nomaina cits citu, kā arī verbu sablīvējums P: No meža puses pa čikstu viņš lēni brauca un pieturēja taisni pie pirtiņas. Izskrēja Ilze, iebrēcās un pakrita pie ratiem, tur gulēja viņas vīrs, kritoša koka sasists.
Tēlotājs novelēs nav konflikta iniciators vai dalībnieks, viņš ir distancēts un kā aculiecinieks pārstāsta redzēto.

…