34. Kas ir tolerance un kas atšķir to no intolerances un pseidotolerances?
Tolerance ir gan ētisks ideāls, gan sabiedrības organizācijas princips, kas nodrošina dažādi domājošo indivīdu sadzīvošanas un sadarbības iespējas. Bet pati ideja parādās stipri agrāk - minēsim kaut vai budistu ķēniņa Ašokas Lielā ediktus Maurju impērijas laikā Indijā, kā arī dubultpienākuma koncepciju agrīnajā kristietībā. Tolerances vērtības nostiprināšanās Eiropas sabiedrībā bija cieši saistīta ar Reformāciju un tās izraisītajiem reliģiskiem kariem. Tolerance kļuva par viņu nozīmīgākām Apgaismības vērtībām, kā arī tolerance ir viena no pamatvērtībām mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā.
Sullivan un Piereson darbā “Tolerance and Democracy” tiek nošķirtas trīs dažādas tolerances izpratnes -
Liberālā tolerances izpratne paredz, ka līdz ar izglītības līmeņa pieaugumu un indivīdu politisko līdzdalību tolerances līmenim vajadzētu pieaugt.
Konservatīvā tolerances izpratne neparedz augstu tolerances līmeni parasto vēlētāju attieksmēs, it īpaši ja runa ir par ekstrēmistiskām idejām un to paudēju grupām. Viņi netic, ka izglītība un līdzdalība var radīt toleranto sabiedrību un noliedz kādu cēloņsakarību starp līdzdalību un toleranci. Nepietiekamās tolerances problēma ir risināma, veidojot barjeras līdzdalībai un liekot uzsvaru uz kompetento eliti.
Federālisma ( vai konstitucionālisma) demokrātiskā teorija nepaļaujas nedz uz pilsoņu, nedz uz elites tikumiem.
Tolerances normas var tikt aizsargātas un nodrošinātas caur konkurenci starp grupām, decentralizāciju un konsekventu varas dalīšanu.
Loks nosaka tolerances robežas, formulējot argumentus par labu reliģiskai tolerancei tas nenozīmē, ka tolerances principi tiek attiecināti uz visiem bez izņēmuma. Ja kādas grupas uzskati apdraud sabiedrību, tolerance uz tiem netiek attiecināta. Šajā sakarā viņš min divas svarīgas grupas, pirmkārt, tie ir katoļi, jo viņu lojalitāte ir vērsta ārpus Anglijas. Otrkārt, tie ir ateisti, jo vienu solījumiem nevarot ticēt.
…
