Ieskats vēsturē
Ideja par Gaujas senielejas īpašu aizsardzību radusies jau agrāk, bet ar šī gs. 20.gadiem uzsākta normative aktu izstrādāšana un pieņemšana ar nolūku noteikt konkrēto aizsargājamo teritoriju robežas, platības, kā arī šo zemju apsaimniekošanas īpašās prasības. 1922.g. 18.jūlijā Latvijas Republikas Ministru Kabinets apstiprināja aizsargājamo mežu un parku sarakstu Nr.1. Tajā bija iekļauti arī trīs objekti Gaujas senielejā:
1) Turaidas muižas mežs gar Gaujas malu (190 ha),
2) Krimuldas parks (72 ha),
3) Gaujas krasti (294 ha).
1923.gadā pieņemtais Latvijas meža aizsardzības likums noteica, ka par dabas pieminekļiem atzīstami tādi meža novadi vai nogabali, kas vēsturiskās nozīmes, skaistuma, zinātniskās vērtības vai reto koku sugu dēļ saglabājami dabiskos apstākļos. 30. gados Siguldā 375 ha platībā tika izveidots nacionālais parks.
Gaujas senielejas Siguldas iecirkņa aizsardzības darbi atsākušies pēc II Pasaules kara. 1957.gadā par aizsargājamu teritoriju tika noteikta Gaujas ielejas daļa no Braslas ietekas (ieskaitot Braslas lejteces ieleju) līdz Murjāņu tiltam pāri Gaujai. Nedaudz vēlāk Siguldai tuvākā iecirkņa daļa ieguva nosaukumu "Tautas parks", ar to uzsverot šo vietu svarīgo nozīmi tūrisma un atpūtas organizēšanā.
Pirms Gaujas NP organizēšanas aizsargājams bija vēl viens Gaujas senielejas posms - no "Cīrulīšiem" (Cēsīs) līdz Līgatnes ietekai, ieskaitot Amatas lejteces ielejas iecirkni. Aizsardzībā atradās arī atsevišķi ļoti nozīmīgi dabas veidojumi - Sietiņiezis, Liepas Ellīte, Vinterala, Ērgļu (Ērģeļu) klintis, Dolomītu alas Līgatnes upītes krastos, Lībānu - Jaunzemju saldūdens kaļķakmeņu krauja, Gūtmaņala.
1969.gadā Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniskās pētniecības institūts uzsāka īpaši aizsargājamo dabas objektu izveidošanas zinātnisko pamatu izstrādi. Nacionālais parks kā viena no aizsargājamo dabas objektu kategorijām kļuva par šo pētījumu sastāvdaļu. 29.09.1969 . Latvijas PSR Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības biedrības Centrālās valdes Prezidijs izskatīja jautājumu par nacionālā parka veidošanu Latvijā. Pēc gada - 28.09.1970 . šis jautājums tika izskatīts vēlreiz un, pamatojoties uz veiktajiem pētījumiem, nolemts nacionālo parku veidot Gaujas senielejas un tās apkārtnes teritorijā kā "lielu ainavu liegumu" (vēlāk - "aizsargājamo ainavu apvidu"). No šī brīža līdz 1972.gadam tika veikts pastiprināts izpētes darbs perspektīvajā Parka teritorijā un sagatavoti vairāki ziņojumi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Ministru Padomei (MP) lēmuma pieņemšanai.
31.12.1971 ., izskatot MP lēmuma projektu "Par nacionālā parka "Gauja" izveidošanu", pretēji projektā paredzētajam nosaukumam "tautas parks" bija jāaizstāv nosaukums "nacionālais parks", jo politiskā līmenī tas tika saistīts ar latviešu nacionālisma izpausmēm.
1972.g. 18.jūlijā LPSR MP ar lēmumu Nr.332 nolēma izveidot aizsargājamu teritoriju - Gaujas nacionālo parku 36 tūkst. ha platībā, uzdodot Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai līdz 01.07.1973 . izstrādāt Parka ģenerālshēmu un nolikumu.
Uzsākot darbu pie teritorijas identifikācijas un ģenerālshēmas izstrādāšanas, tika izteikts priekšlikums palielināt Parka teritoriju līdz 92 tūkst. ha, galvenās ārējās robežas nosakot pa autoceļiem Rīga - Pleskava un Rīga- Valmiera.
1973.g. 14.septembrī LPSR MP ar lēmumu Nr.477 "Par Gaujas nacionālā parka organizēšanu" apstiprināja Gaujas NP nolikumu un ģenerālshēmu, kas bija juridisks pamats pirmā nacionālā parka izveidošanai Latvijā. Nolikumā tika definēti Parka mērķi, zonējums, katras funkcionālās zonas galvenie uzdevumi un funkcijas, to apsaimniekošanas režīms un regulācijas, kā arī Parka juridiskais statuss, pārvaldes sistēma un finansējuma avoti. Ģenerālshēma mūsdienu izpratnē pēc satura un būtības atbilda dabas aizsardzības plānam , kurā dots ārējo un zonējuma robežu apraksts, apskatīta teritorijas ģeoloģija, hidroloģija, fauna un flora, ainavas, dabas un kultūrvēstures objekti, zemju sadalījums, administratīvā un infrastruktūra, kā arī saimnieciskā darbība lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, rūpniecībā, kā arī doti uzdevumi katras funkcionālās zonas aizsardzībai un apsaimniekošanai, pievienots arī kartogrāfiskais materiāls. Tika nolemts, ka Nacionālais parks būs pakļauts LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijai.
Reāls darbs pie Parka organizēšanas sākās 1974.g. 25.aprīlī pēc Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra pavēles Nr.102 "Par Gaujas nacionālā parka organizēšanu", kad tika iecelts Parka direktors, iedalīti valsts finansu līdzekļi, noteikta administrācijas atrašanās vieta Siguldā, nodibināts fonds ziedojumiem Parka attīstībai, kā arī noteikti direktora pirmie uzdevumi - izveidot pārvaldi, izstrādāt Parka detālplānojumu, iekšējās kārtības noteikumus, dabas aizsardzības inspektoru un galvenā arhitekta nolikumus.
1974.g. 18.jūnijā Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs apstiprināja "Gaujas nacionālā parka iekšējās kārtības noteikumus" un nolikumus par Gaujas NP dabas aizsardzības inspektoriem un galveno arhitektu. Iekšējās kārtības noteikumi regulēja atļautās un aizliegtās darbības, tie bija saistoši ikvienam Parka apmeklētājam. Nolikumi par dabas aizsardzības inspektoriem un galveno arhitektu noteica šo speciālistu pienākumus, tiesības un atbildību Parka uzraudzības un kontroles funkciju nodrošināšanai.
Pēc 1974.gada nākamajos 15 Parka pastāvēšanas gados izmaiņas normatīvajos aktos , kas attiecās uz Gaujas NP, netika veiktas, jo normativitātes funkcija tika nodrošināta ar direktīvām - pavēlēm, norādījumiem, instrukcijām.
1988.gadā notika mežsaimniecības un mežrūpniecības nozares reorganizācija un Gaujas NP tika pakļauts ražošanas apvienībai "Latvijas mežs". Pēc neatkarīgas Latvijas Republikas (LR) izveidošanās 1990.gadā mežsaimniecības nozari pārņēma LR Meža ministrija, un Gaujas NP bija tās pakļautības institūcija, bet vēlāk – no 1993. līdz 1999.gadam - LR Valsts meža dienesta pakļautības institūcija.
Laika periodā no 1992. līdz 1996.g. Gaujas NP tiesību akti tika sakārtoti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. 1992.gadā tika izstrādāti jauni "Noteikumi meža dzīvnieku skaita regulēšanai Gaujas nacionālajā parkā", kurus apstiprināja LR Meža ministrs. Tajos kā prioritārs tika izvirzīts mērķis nodrošināt optimālu dzīvnieku skaita saglabāšanu un zinātnisko izpēti, saglabāts aizliegums medīt atsevišķas dzīvnieku sugas, kā arī aizliegtas medības ar suņiem un noteikti medību tiesību turētāju pienākumi un atbildība.
Pēc likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" pieņemšanas 1993.gadā radās nepieciešamība sakārtot Gaujas NP juridisko bāzi atbilstoši šim likumam. Parks tika saglabāts kā īpaši aizsargājama dabas teritorija ar vēsturiski apstiprinātajām robežām, un saskaņā ar tobrīdējo spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem katrai aizsargājamai teritorijai bija nepieciešami individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Šādus noteikumus izstrādāja 1994.gadā, tos apstiprināja LR Vides aizsardzības valsts ministrs. Tie, saskaņā ar spēkā esošo Parka nolikumu un ģenerālshēmu, noteica vispārējos uzdevumus, aizliegtās darbības un tās darbības, kuras atļautas vienīgi pēc saskaņošanas ar Parka pārvaldi, meža apsaimniekošanas un izmantošanas kārtību, kā arī katras funkcionālās zonas uzdevumus, regulācijas un apsaimniekošanas režīmu.
Saskaņā ar pastāvošajiem normatīvajiem aktiem visi individuālie aizsargājamo teritoriju noteikumi bija jāapstiprina LR augstākajai vides aizsardzības institūcijai. Tāpēc 1996.gadā atkārtoti tika pārstrādāti un apstiprināti "Gaujas nacionālā parka iekšējās kārtības noteikumi" un "Meža dzīvnieku skaita regulēšanas noteikumi Gaujas nacionālajā parkā".
1999.gadā Gaujas NP uzsāka Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) datu bāzes lietošanu, izmantojot Valsts zemes dienesta administratīvo un zemes lietojuma kartogrāfisko materiālu un Valsts meža dienesta Mežierīcības institūta meža kartes. Pamatojoties uz ĢIS datu bāzi, Gaujas NP platība ir 91 745 ha. Parka teritorija ietilpst trīs administratīvo rajonu - Rīgas, Cēsu un Valmieras - robežās. No Siguldas un Cēsu pilsētām Parka teritorijā ietilpst tikai to daļa - Gaujas senieleja, bet Līgatnes pilsēta iekļaujas pilnībā.
Gaujas NP teritorijā izveidotas piecas funkcionālās zonas - dabas rezervāta, dabas lieguma, ainavu aizsardzības, kultūrvēsturiskā un neitrālā zona. Dabas rezervāta zonas platība ir 3 709 ha jeb 4% no Parka teritorijas. To veido četri dabas rezervāti - Nurmižu gravu rezervāts, Inciema senkrasta rezervāts, Sudas purva rezervāts un Roču meža rezervāts. Lielākās ir dabas lieguma zona - platība 28 414 ha jeb 31% no Parka te-ritorijas un ainavu aizsardzības zona - platība 40 191 ha jeb 44% no Parka teritorijas. Kultūrvēsturiskās zonas platība ir 3 050 ha jeb 3% no Parka teritorijas, un to veido deviņas, atsevišķi izvietotas kultūrvēsturiskās teritorijas- Krimuldas baznīca un mācītājmāja, Krimuldas muiža, Turaidas muzejrezervāts, Līgatne-Ķempji, Āraišu muzejparks, Veselavas muiža, Briežu krēslinieku sētas, Ungurmuiža, Straupe. Neitrālā zona ir izvietota ap pilsētām un lielākām apdzīvotām vietām, tās platība ir 16 381 ha jeb 18% no Parka teritorijas.
Kopš Gaujas NP dibināšanas to vadījuši četri direktori: Gunārs Skriba, Inese Grundule, Jānis Iesalnieks un Jānis Strautnieks (pašreizējais Gaujas NP administrācijas direktors).
…
