Teoloģiski tas nav pamatojams, jo Hēgeļa interpretācijas dēļ kristīgās doktrīnas zaudē savu teoloģisko nozīmi. Zūd cilvēka un dievišķā iesaiste, jo Gars kļūst par visaptverošo, svarīgāko konceptu. Trīsvienības doktrīnā atšķirība starp Tēvu un Dēlu tiek risināta, Garam aizstājot abus. Trīs vienlīdzīgu ko-substanciālu personu vietā notiek dialektiska Gara progresija kā Dieva pēdējā augstākā izpausme. Radīšanas ontoloģiskā nepieciešamība Gara izpausmei pasaulē samazina dievišķās transcendences un brīvības ideju, kas monoteiskajās reliģijās ir tik svarīga, padarot iespējamu dievišķās žēlastības ideju. Savukārt grēkā krišanas interpretācija šķiet vienādojam ierobežotību ar grēku, pieņemot grēku kā nepieciešamu ierobežotības pārvarēšanai. Savukārt Dieva un pasaules atšķirības pārvarēšana šķiet vedam pie ierobežoto būtņu (ierobežotā gara) identitātes pazaudēšanas universālajā Garā. Tāpat Kristus augšāmcelšanās tiek reducēta uz viņa gara nodošanu baznīcai, viņam pašam tādējādi zaudējot savu dievišķo identitāti.
19. Kāpēc Hēgelim kristietība ir „absolūtā reliģija”? Kāpēc grieķu u.c. senās reliģijas, kā arī jūdaisms, nesasniedz tamlīdzīgu statusu?
Hēgelis saredz reliģiju attīstībā, nepilnīgākām reliģijas formām nomainoties ar pilnīgākām, un kristietībai pārsniedzot jūdaismu un grieķu-romiešu reliģijas, to skaitā vēl senākās Ķīnas, Indijas, Persijas, Sīrijas un Ēģiptes reliģijas. Dialektika šajā gadījumā ir starp Dieva ideju tīrās, nediferencētās formās un priekšstatiem par dažādos objektos vai būtnēs iemiesotām dievībām. Reliģiju vēstures gaitā nepastarpinātai jeb dabiskai reliģijai seko garīgas individualitātes jeb subjektivitātes reliģija, kurā subjekts apzinās sevi kā garīgu indivīdu; subjekta garīgā daba tādējādi sasniedz sevis apziņas līmeni. Kristietība ir „absolūtā reliģija”, jo tā sasniedz vienību ar pasauli un šī reliģiskā forma būtu uzskatāma par pilnīgāku salīdzinājumā ar pārējam.
…
