1.Filosofija (filosofisku jautājumu specifika) – no sengrieķu val philein – mīlēt un sophia – gudrība; Filosofiju raksturo: 1) noteikts jautājumu loks; 2) veids, kādā šie jautājumi tiek aplūkoti (argumentācija); 3) filozofija uzdot metajautājumus („meta” – aiz, virs)((piem.) a)kas ir vēža cēlonis? B)kā saprast cēlonību?)) – 2. līmeņa (kārtas) jautājumus – ar to tā atšķiras no zinātnes;
Filozofijas jomas un jautājumi:
Epistemoloģija;
Zinātnes filozofija;
Gara filozofija jeb psiholoģijas filozofija (phylosophy of mind);
Morāles filozofija jeb ētika.
Daži klasiski filosofijas sacerējumi – Dekarta „Meditācijas”, Bārklija „Trīs dialogi”, Hjūma „Pētījums par cilvēka sapratni”, Nīčes „Tā runāja Zaratustra”.
2.Epistemoloģija – pēta to, ar ko filozofija atšķiras no citām zinātnēm. Tā ir zināšanu teorija, kura nodarbojas ar dejošiem jautājumiem – zināšanu jēdziena definēšana, mūsu zināšanu robežas, prāta un pieredzes loma zināšanu iegūšanā, vai zināšanas ir drošticamas, vai iespējamas universāls skepticisms, vai iespējamas aprioras zināšanas, kādā veidā un kas tas ir par zināšanām?
3.Skepticisms – ir viedoklis, ka mēs neko nekad nevaram zināt droši, proti, pat fundamentālākās atziņas par pasauli allaž iespējams apšaubīt.(Zināšanas ir neiespējamas vai, ja tās ir iespējamas, mēs nekad nevaram būt droši, ka mēs ko zinām). Filosofijā skeptiķi mēģina pierādīt, ka tradicionālākie pasaules izzināšanas ceļi tādi, uz kuriem varam paļauties, un nesniedz mums drošticamas zināšanas par to, kas reāli pastāv. (B.Rassels – kā var patiešām zināt, ka pasaule nav radīta pirms piecām minūtēm reizē ar iluzorām liecībām par tās lielo vecumu)…
