Izglītojamo mācīšanās vērtēšana

Dabiskas vērtēšanas metodes ir gluži pretējas, jo ar tām cenšas noskaidrot galvenokārt izglītojamā perspektīvas. Izmantojot šīs metodes, vērtētāji mēģina saprast
izglītojamā sniegumu gan mācību iestādē, gan ārpus tās. Dabiskais vērtētājs vēro, klausās un apdomā visu, ko dara un saka izglītojamie, viņš iesaistās gan iepriekš plānotās intervijās, gan improvizētās sarunās, viņš veic pierakstus (Prets, 2000).
Vērtēšana bieži var veikt vairākas funkcijas vienlaikus. Vērtēšanas raksturs mainīsies atkarībā no nolūka, kādam tā kalpo, un nolūks savukārt būs atkarīgs no indivīda. Tālāk D.Prets minēja dažus no galvenajiem vērtēšanas nolūkiem, kas attiecas gan uz formālajiem, gan uz neformālajiem vērtēšanas paņēmieniem:
1. Vērtēšana kā mācību procesa integrāla daļa – patstāvīga vērošana, vadīšana un sadarbošanās.
2. Vērtēšana, lai iegūtu informāciju par programmas panākumiem – izglītības programma un mācību process var pilnveidoties tikai tad, ja cilvēkiem, kas ir atbildīgi par programmas pilnveidošanu un īstenošanu, ir pieejama nemitīga un plaša informācija par to, kā šī programma darbojas.
3. Vērtēšana, lai sniegtu ziņas par individuālu izglītojamo sasniegumu – ir cilvēki un iestādes, kuras interesē izglītojamo sekmes, un likuma noteiktajā kārtībā tām ir
jāsaņem precīza, atbilstoša un savlaicīga informācija.
4. Vērtēšana, lai diagnosticētu skolēnu mācīšanos – parasti nepietiek vienkārši zināt, vai skolēns ir sasniedzis noteiktu standartlīmeni, ir jāzina arī izglītojamā stiprās un
vājās puses, lai vārētu plānot mācību procesu.…