Radošā personība un radošuma pievienotā vērtība
Termins radošā personība reizēm tiek attiecināts uz cilvēkiem, kas spējīgi sasniegt nosprausto mērķi, kā arī rast izeju šķietami bezcerīgā situācijā izmantojot apkārtējo situāciju un apstākļus.
„Apkopojot T. Ambailas idejas, jāsecina, ka viens no veidiem radoša individualitātes attīstības veicināšanai organizācijā ir akcentēt iekšējo motivāciju, organizējot darba visi tā, lai veicinātu radošas izpausmes, jeb novirzot akcentu no ārējas darba motivācijas uz iekšējo. Šīs idejas saskan ar jau 60. gados Duglasa Makgregora ( McGregor D.) izvirzīto „Y” teoriju jeb dzīvo skatījumu uz cilvēku organizācijā kā uz attīstību un radošu personību orientētu būtni.
Savukārt R. Lanlejs un P. Saimons ( Lanley R., Simon P.), uzskata, ka darbinieku radošumu var attīstīt, apmācot darbiniekus speciālām zināšanām un iemaņā, kas var paaugstināt viņu radošo potenciālu.” (Kreativitātes centrs, 2002-2003, 55).
„Pievienotā vērtībai ir divas pamatiezīmes. Pirmkārt tā nodrošina kompānijas produkta vai pakalpojuma nonākšanu ievērojamo kategorijā, kas ir vērti lai patērētāji to pamanītu, meklētu un vis beidzot iegādātos ( diemžēl liela daļa trāpīgo inovāciju tā arī nekad nekļūst par pievienoto vērtību tikai tāpēc, ka tās nav ievērojamas). Otrkārt, pievienotā vērtība neapmierina cilvēku vajadzības. Taču tā apmierina mūsu vēlmes. Tā ir kaut kas moderns un interesants, vai pārsteidzošs. Tas var iepriecināt pircēju vai sarūgtināt to. reti kad tā sniedz vairāk labuma par to ko mēs sākotnēji pērkam. Drīzāk tā pievieno emocijas.” (Godins, 2010, 35).
…