Juridiskais pozitīvisms ir izveidojies XIX gadsimta vidū, angļu tiesību zinātnieka Dž.Ostina un vācu tiesību zinātnieka K.Bergboma ideju ietekmē. Dž. Ostins vadīja pirmo jurisprudences katedru Londonas universitātē.
K. Bergboms – vācu tiesību zinātnieks uzskatīja, ka tiesības, kas patiesi funkcionē kā tiesības (pēc principa “likums ir likums”) ir cilvēku attiecību pamats jebkurā sabiedriskā iekārtā – “jebkuru tiesību būtība ir tā, ka tās darbojas”1.
Dž. Ostins uzskatīja, ka – juridiskais pozitīvisms ir teorētiska koncepcija, kura atzīst tikai pozitīvās tiesības, oficiālās, kas izpaužas tiesību normu veidā. Bet viss pārējais, ko sauc par tiesībām, to skaitā arī dabiskās tiesības, nav nekas cits kā spēkā esošo tiesību morālais novērtējums. Juridiskais pozitīvisms ir tikai tīri zinātnisko uzskatu sistēma, jo nav saistīts ar varas realizāciju. Tas atzīst tiesību pastāvēšanu atrauti no tām sabiedriskajām attiecībām, kas kalpo šīs teorijas pamatam. No šejienes noliegums izzināt tiesību būtību. Galvenais teorijas uzdevums – tiesisko parādību aprakstīšana, to pastāvēšanas ārējo formu pētīšana. Tādēļ par tiesībām šī teorija uzskata tiesību normu kopumu vai “noteikumu agregātu, ko nosaka politiskie vadītāji vai suverēns” (Dž.Ostins)2. …