Klasiskā un mūsdienu valsts pārvalde

Uzturēšanas stratēģijas vājā puse – nevisas valstis ar šo stratēgijas paņēmineu var gūt „...būtiskas materiālās pārmaiņas, kurām būtu ietekme vai nu uz fiskālo, vai leģitimitātes problēmu risināšanu.” Pateicoties marketizācijas stratēģijai „...dažās valsts sektora daļās leģitimitāte var sākt brukt, ja sabiedrība jūt, ka fiskālās prioritātes dominē pār valsts sektora ētikas normām vai arī, ka valsts aģentūras vairāk uztraucas par „konkurenci” vai sava kvazitirgus imidža uzlabošanu nekā par stabilu un paredzamu „maizes un sviesta” pakalpojumu vidusmēra klientam.” Cilvēkiem ir svarīga regulāra alga, kas tiem sniedz drošības izjūtu, bet diferenciācijas rezultātā valsts sektorā strādājošie var justies aizvainoti, jo algu izamksa var šķist, ka aizkavējas, bet tajā pašā laikā iestādes vadītāji saņem algu plus vēl piemaksas par augstiem darba izpildes rādītājiem. Marketizācijai piemīt „...tendence radīt jaunas „hibrīdiskas” organizācijas un publiskā-privātā sektora partnerību, tādējādi padarot neskaidrāku robežlīniju starp privāto sektoru un valsts pārvaldes sistēmu.” No vienas puses, tas var būt pozitīvi, bet no negatīvās tā var radīt problēmas attiecībā uz atskaitīsānos un leģitimitāti. Minimizācijas stratēģijā tik un tā nākas maksāt par marketizētiem pakalpojumiem, līdz ar to rodas nevienlīdzība neadekvāto ienākumu dēļ, un valstij nāksies izmaksāt subsīdijas. Leģitimitātes problēma mainās, „...jo sabiedrība rezultātu gaida no pašas politiskās vadības. ... Sabiderības neapmierinātība ar (iepriekšējo) publisko pakalpojumu nedekvāto kvalitāti ir vērsta uz tirgus ekonomiku, jo tagad tā diktē šīs vajadzības, un uz politisko valdību, kas (sabiedrības acīs) aizvien ir atbildīga par tirgus pakalpjuma regulēšanu.” Pateicoties šai stratēģijai atbildība gulstas uz diviem pleciem – tirgus ekonomiku un politisko valdību.…