Konstitucionālo tiesību jēdziens.
Par konstitucionālajām tiesībām var saukt valsts un ikviena tās indivīda pamatiesības, pamatbrīvības un pienākumus, ko tam uzliek valsts pamatlikums, jeb konstitūcija.
Kas ir konstitūcija?
Konstitūcija ir valsts pamatlikums, kas nosaka valsts varas formas, varas dalīšanas principus, kā arī valsts un sabiedrības indivīdu savstarpējās attiecības.
Kāds ir konstitūcijas galvenais uzdevums?
Konstitūcija, aprakstot politiskās spēles noteikumus, definē noteiktas valsts konstitucionālo sistēmu: varas sadalījumu starp institūcijām, likuma varu un varas izmantošanas ierobežojumus, vēlēšanu sistēmu, cilvēku pamattiesības un brīvības.
Konstitūciju tipi.
Konstitūcijas var iedalīt arī rakstītās un nerakstītās (kodificētas un nekodificētas). Lielbritānijā un arī Jaunzēlandē ir nerakstītās (neformālās) konstitūcijas, kas ļauj parlamentiem brīvāk rīkoties attiecībā uz jaunām problēmām un to risinājumiem. Tā bez tiesu varas iejaukšanās parlaments var pieņemt likumus ar balsu vairākumu. Konstitūcijas neesamību valstīs līdzsvaro tradīciju un demokrātiskās pieredzes ‘bagāža’, kā rezultātā valstīs ir izveidojies neredzamo noteikumu kodekss. Piemēram, Lielbritānijā vēlēšanās uzvarējušās partijas līderis kļūst par valdības galvu – premjerministru, u.c.
Īpaša nozīme konstitūcijas izvēlē jāpiešķir elektorālajai sistēmai. Tiek izdalīti divu veidu sistēmas: mažoritāra un proporcionāla. Mažoritārās sistēmas valstīs valdība īsteno vairākuma vēlmes, jo vadās pēc principa: vara pieder tiem politiskajiem aktieriem, kurus atbalsta vēlētāju vairākums. Bet proporcionālu jeb konsensusa modeļa valstīs vara tiek dalīta, limitēta un ar vienošanos (konsensusa) palīdzību un tiek veidota dažādu grupu interesēm atbilstoša pārstāvniecība.…