Lai varētu vieglāk izprast atšķirību starp jautājumā minētajām normām, būtu lietderīgi iepazītiem ar šo normu formulējumiem.
Morālās normas – principu un normu kopums, kas vēsturiski izveidojies sakarā ar cilvēku priekšstatiem par labo un ļauno, pienākumu, godu, u.c., un to ievērošanu nodrošina cilvēka iekšējā pārliecība un sabiedriskā doma1.
Sociālās normas – normas, kas nodrošina sabiedrības pastāvēšanu, tās vajadzību apmierināšanai un garantiju īstenošanai.
Lietu tiesību normas – civiltiesību normas, kas sabiedrībā regulē mantas – lietu piederību, valdījumu, lietojumu un rīcību ar to2.
Pirmām kārtām gan lietu tiesību normas, gan morālās gan sociālās normas atšķiras pēc savas vēsturiskās būtības un pielietojuma. Tomēr, tikai tās visas kopā kā viens veselums, veido mūsu dzīvi tādu, kādu mēs esam pieraduši to dzīvot.
Tātad, lietu tiesības ir civiltiesību normas, kuras pieņem likumdevējs atbilstošu attiecību regulēšanai, balstoties uz savas un sabiedrības morāles vēsturiski izveidotās morāles principiem lai nodrošinātu pašas sabiedrības godīgu vajadzību apmierināšanu.
1.Kādi ir lietu tiesību avoti ?
Latvijas Republikas teritorijā šobrīd spēkā esošs lietu tiesību avots ir atjaunotais 1937.gada Civillikums. Lai plašāk un dziļāk izskaidrotu sabiedrībai atsevišķu tiesību normu nianses, Civillikumam ir pakārtoti atsevišķi speciālie likumi, piemēram, vai likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”
Vērīgi izpētot Civillikuma Lietu tiesības, nākas secināt, ka daudzi panti satur Romiešu tiesību principus vai to elementus.
Civillikumā daudzas normas pārņemtas bez grozījumu izdarīšanas no tādiem tiesību avotiem kā Baltijas Vietējo civillikumu kopojums. Izmantoti arī tādi tiesību avoti kā mūsdienu Vācijas un Francijas lietu tiesībām, kā arī Vācijā pirms Pirmā pasaules kara izdotie darbi par pandektu tiesībām3.
Civillikuma noteikumi par servitūtiem, ar nelieliem izņēmumiem, ir pārņemti no pandektu tiesībām.
Civillikuma trešajā nodaļā, kura ir veltīta tieši lietu tiesībām, ir izcelti sekojoši institūti:
lietu klasifikācija – kur starp galvenajām pazīmēm ir
= lietas ķermeniskums (māja) vai bezķermeniskums (intelektuālais īpašums).
= lietas pārvietošanas iespējamība (kustamas un nekustamas lietas);
= lietu iedalījums galvenajās (tiesībās patstāvīgas) un blakus lietās (galvenās lietas sastāvdaļa);
valdījums – personas faktiskā vara pār lietu, turklāt izrādot gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam;
īpašuma tiesības – pilnīgas varas tiesības pār lietu, t.i. valdīt pār to, lietot, iegūt visus iespējamos labumus, rīkoties un atprasīt to atpakaļ no kādas trešās personas uz īpašuma prasības pamata;
servitūti un reālnastas – ir tiesības uz svešu lietu un tie tiek nodibināti ar likumu, tiesas spriedumu, pušu savstarpējo līgumu vai testamentu.;
ķīlas tiesības – ir lietu tiesības, kas tiek nodibinātas par labu kreditoram; izšķir rokas ķīlu (uz kustamu lietu) un hipotēku (uz nekustamu lietu);
izpirkuma tiesības – jeb piesavinājuma tiesības ir iegūšanas priekšrocība attiecībā uz nekustamo īpašumu; šajā gadījumā ir svarīgi noteikt ieguvēja, izpircēja vai atsavinātāja statusu.…
