Lietu tiesības

Lietu tiesību jēdziens un iedalījums.

Civiltiesību nozare, kas regulē mantiskās un personiskās nemantiskās attiecības starp tiesību subjektiem (nevis starp lietu un subjektu) sakarā ar viņu kundzību pār lietām. Viens no CT institūtiem, kas vērsts uz lietām. Lietu tiesību priekšmets ir lietas – viss tas, kas nav izņemts no apgrozības. Lietu tiesībām ir absolūts raksturs. Tās regulē attiecības starp lietas valdītāju un pārējām personām, kur valdītājam ir tikai tiesības, bet pārējiem tikai pienākums (tiesības uz lietas neaizskaramību, pienākums atturēties no lietas aizskaršanas).
Pār lietām var nodibināt sekojošas lietu tiesības:
1) valdījumu (var piederēt gan īpašniekam, gan neīpašniekam);
2) īpašumu (galvenais lietu tiesību veids, piešķir pilnu varu pār lietu);
3) lietu tiesības uz svešu lietu (nepiešķir pilnu varu pār lietu, jo pati lieta jau pieder citam; seervitūts, reālnasta);
4) ķīlas tiesības (tiesības uz svešu lietu, bet piešķir neīpašniekam rīkoties ar šo lietu, pat to pārdot).

Par īpašuma objektu nevar būt lietas, kas izņemtas no CT apgrozības: Visas publiskās lietas (jūras piekrastes josla, CL minētie publiskie ezeri, upes);
1) Valsts un pilsētas nozīmes infrastruktūras objekti (ielas, autoceļi, tuneļi, tilti);
2) Lietas, kas apdraud sabiedrisko drošību (atomieroči, u.c. masu iznīcināšanas ieroči);
3) Cilvēks, pase, utt.

Lietas CT apgrozībā var būt ierobežotas gan lietošanas, gan atsavināšanas ziņā: šaujamieroči, kultūras pieminekļi (nevar atsavināt pa daļām), narkotikas, cilvēka audi, utt.

Valdījuma jēdziens, pazīmes, veidi. Valdījuma nodibināšana, izbeigšanās un aizsardzība.

Valdījums ir tiesībām atbilstoša faktiska vara. Valdījuma priekšmets var būt kā lietas šaurākā nozīmē, t.i. ķermeniskas, tā arī bezķermeniskas lietas, t.i. tiesības. Lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiska vara par lietu. Tas pastāv, kad ķermeniska lieta faktiski atrodas kādas personas pilnīgā varā un kad pie tam šī persona izrāda gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam. Tas, kā varā lieta faktiski atrodas, bet kas atzīst par tās īpašnieku kādu citu, uzskatāms, kaut arī viņam būtu tiesība turēt to savā varā, nevis par šās lietas tiesisku valdītāju, bet tikai par tās turētāju jeb faktisku valdītāju un īpašnieka vietnieku valdījumā. Turētājam jeb faktiskam valdītājam ir tiesība prasīt traucēta valdījuma atjaunošanu. Valdīt var tikai tādu tiesību, ko var ilgstoši vai atkārtoti izlietot. Var valdīt jebkuru tiesību, ja ir faktiska iespēja to izlietot pēc sava ieskata, citas personas atstumjot, un ja to tiešām arī izlieto sev par labu.

Valdījuma veidi.
1) pēc objektīvām pazīmēm - tiesīgs vai prettiesīgs (Tiesīgs – iegūts likumīgi. Prettiesīgs ir katrs valdījums, kas iegūts vardarbīgi, vai slepenībā no tās personas, no kuras varētu sagaidīt iebildumus. Ja kādam sveša lieta atradusies tikai turējumā, tad, izteicot vienīgi gribu valdīt to kā savu, viņš šo turējumu nevar pārvērst par tiesīgu valdījumu.);
2) pēc subjektīvām pazīmēm - labticīgs, vai ļaunticīgs. (Labticīgs valdītājs - pārliecināts, ka nevienam citam nav vairāk tiesību valdīt lietu, kā viņam, ļaunticīgs – tas, kas zina, ka viņam nav tiesības lietu valdīt vai ka kādam citam šajā ziņā ir lielākas tiesības nekā viņam.).
Lietas īpašnieks vienmēr ir tiesīgs un labticīgs valdītājs.
Vienai un tai pašai lietai nevar būt vairāki valdītāji. Valdījums var piederēt vairākām personām, ja tās šo lietu valda domājamās daļās. No valdījuma izriet tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošanu. Šīs tiesības ir saistītas ar katru valdījumu, neatkarīgi no tam, vai tas ir tiesīgs vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs.
Valdījuma iegūšana.
Viena un tā pati lieta nevar vienā un tajā pašā laikā atrasties vairāku personu valdījumā tā, ka katra no viņām valda visu šo lietu. Vairākas personas var valdīt kopīgi vienu un to pašu lietu tā, ka katra no viņām, šo lietu faktiski nesadalot, valda tās domājamo daļu. Viena persona var valdīt pašu lietu, bet otra, tajā pašā laikā, kādu tiesību uz to. Ķermeniskas lietas valdījuma iegūšanai ir nepieciešams:
1) ņemt to savā varā, t.i. izdarīt tādu fizisku darbību, ar kuru tas pakļauj lietu savai fiziskai varai, ka vienīgi viņš var pēc savas gribas to ietekmēt (lietas atrašanās valdītāja rokās),
2) ar varā ņemšanu saistīta griba paturēt šo lietu kā savu (nodoms paturēt lietu kā savu).
Valdījuma iegūšanu neietekmē tas, vai lietas varā ņemšana un griba paturēt to sev ir tiesiska vai ne. Valdījuma iegūšanai nav vajadzīgs, lai ieguvējam patiesi būtu uz to tiesība. Lietu ņemt savā varā var arī neskaroties tieši pie tās. Nekustama īpašuma varā ņemšana notiek ne vien kad ieguvējs ieiet tajā, bet arī kad nodevējs uz to tikai norāda, ja pie tam nav nekādu dabisku šķēršļu ieiet šajā nekustamā īpašumā.
Kustamu lietu varā ņemšana uzskatāma par notikušu:
1) kad tas, kas vēlas iegūt lietas valdījumu, saņem to savās rokās;
2) kad tā krīt viņa slazdos vai tīklos;
3) kad viņš tai pieliek sargu;
4) kad to uz viņa pavēli nodod citai personai – viņa vietniekam;
5) kad to nones ieguvēja aizņemtās telpās;
6) kad ieguvējam nodotas to telpu atslēgas, kurās lieta atrodas;
7) kad viņš uzliek zīmi lietai, kas vairs neatrodas cita valdījumā.

Nāvīgi ievainoti, bet vēl vajājami zvēri, kā arī medījums apžogotos mežos un zivis dīķos vēl neatrodas valdījumā. Zemes gabala valdītājs kļūst par tajā apslēptas mantas valdītāju tikai pēc tam, kad tā atrasta. Ja kāda varā lieta jau atrodas, tad viņš iegūst valdījumu vienkārši ar gribu to valdīt kā savu. Lai iegūtu tiesības valdījumu, ir vajadzīga fiziska vara, kas izpaužas iegūstamās tiesības faktiskā izlietošanā, un griba izlietot šo varu kā savu tiesību. Tiesību izlietot nedrīkst ne slepeni, ne vardarbīgi, ne ar viltu, ne arī pret gribas nespējīgu personu. Ja kāds kaut tikai vienreiz izlietojis tiesību, tad ar to jau pietiek, lai viņš iegūtu šās tiesības valdījumu. Valdījumu var iegūt arī caur vietnieku, ja tas šo tiesību izlieto ieguvēja vārdā.

Valdījuma turpināšana un izbeigšanās.
Katrs reiz iegūts lietas valdījums turpinās tik ilgi, kamēr pastāv fiziska vara par lietu un griba to paturēt kā savu. Tiklīdz beidz pastāvēt abi šie nosacījumi vai kaut viens no tiem, izbeidzas arī valdījums, tā izbeigšanai vajadzīga tāda darbība, kas ir pretēja vienam vai otram no valdījuma iegūšanas un turpināšanas nosacījumiem.
Fiziskas varas trūkuma dēļ kustamu lietu valdījums izbeidzas:
1) kad lietu ņem savā varā cita persona, kaut arī vardarbīgi vai slepeni;
2) kad valdītājs, lietu nozaudējis, nevar to atrast;
3) kad viņam nav iespējams tai piekļūt.

Mājas kustoņu valdījums izbeidzas, kad tie nomaldās un vairs neatgriežas, meža dzīvnieku – kad tie no valdītāja rokām izsprūk brīvībā, bet pieradinātu dzīvnieku – kad tie atmet paradumu atgriezties mājās.
Nekustamu lietu valdījums izbeidzas:
1) Ja lieta iet bojā, bet atjaunojot lietu atjaunojas valdījums (valdītājs zaudējis varu par to dabas spēku dēļ);
2) Ja iepriekšējo valdītāju izstumj, bet vajag lai iepriekšējais valdītājs nespertu soļus valdījuma atjaunošanai vai veltīgi būtu to darījis. Nav iespējama slepena izstumšana no valdījuma.
Lai turpinātu valdījumu, nav vajadzīgs pastāvīgi un atkārtoti izrādīt gribu paturēt lietu kā savu; bet lai valdījumu izbeigtu, ir vajadzīgs izrādīt pretēju gribu ar tieši izteiktu vai klusējot izdarītu atteikšanos.
Ja nekustamas lietas valdītājs to nelieto, tad no tam vien vēl neizriet, ka viņš atteicies no valdījuma, ja vien viņa griba atteikties no tā nav skaidri redzama vēl no citiem apstākļiem. Katru valdījumu likums aizsargā. Valdītājam ir tādas pašas tiesības kā īpašniekam aizstāvēt pašam savas likumīgās intereses. Katrs drīkst aizsargāt savu valdījumu no jebkāda ierobežojuma vai traucējuma, pat ar varu, ja vien pēdējo izlieto nekavējoties un likumā atļautas pašaizstāvības robežās. Ierobežojumi ir tieši veidi kā piesavināt lietu.
Pašaizstāvības jēdzieni:
1) Nepieciešamā aizstāvēšanās;
2) Galējā aizstāvēšanās.

Nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums.
Galējā nepieciešamība ir darbība, ko persona izdara, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud valsts vai sabiedrības intereses, šīs personas vai citas personas tiesības, kā arī šo vai citu personu, ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais. Abi šie veidi vērsti uz manu tiesību aizsardzību, samērīgi zaudējumu apmēram. Īpašnieks aizsargājot savu īpašumu iznīcina cita lietu (aprobežojumi, piem., koks uz robežas, zari virs mājas 4,5 m augstumā apzāģēt). Pie kustamām lietām tur ir jāskatās gadījums, individuāls risinājums. Ja 2 personas reizē apgalvo, ka viņas abas valda vienu un to pašu lietu, priekšroka dodama tai, kurai vecāks valdījums vai tai, kas dibināts uz tiesiska pamata. Valdījums ir traucēts, kad kāds mēģina piesavināties lietu, vai tās daļu, vai tiesību, vai kavē valdītāju izlietot viņa valdījumu, kas notiek arī ar draudiem, kuri var modināt viņā dibinātas bažas. Ja valdītājs pierāda, ka tādi traucējumi bijuši un ka viņš vēl valda, tad viņš var prasīt no tiesas tiklab šā sava valdījuma aizsardzību, kā arī atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam nodarīti ar valdījuma traucējumu.
Katrs valdījums uzskatāms par tiesīgu un labticīgu, kamēr nav pierādīts pretējais. Lietas vai tiesības valdījumu atņem izstumjot no tā valdītāju ar vardarbību. Prasību par atņemta valdījuma atjaunošanu var celt ne vien pret vardarbīgo atņēmēju, bet arī pret katru trešo personu, kas patur tādu atņemtu lietu vai tiesību, zinādama par notikušo vardarbību. Prasību par valdījuma traucēšanu vai atņemšanu var celt gada laikā, pēc kura notecējuma prasības tiesība izbeidzas ar noilgumu. Gadījumos, kad valdījums atņemts slepeni, vai valdītājam promesot, gada laiks skaitāms no tā brīža, kad valdītājs dabūjis zināt par valdījuma atņemšanu.

Īpašuma jēdziens un būtība. Īpašuma tiesību saturs.

Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Īpašniekam ir:
• valdījuma tiesība (juridiski pamatota faktiskā vara; tā vienmēr ir ar likumu nodrošināta, nevar būt prettiesīga, faktiski garantēta tiesība lietu turēt pie sevis);
• tiesības lietu lietot (izmantot lietas dabīgās īpašības, iegūt no tās peļņu; šo tiesību īpašnieks var nodot arī citām personām, gūstot no tā peļņu);
• rīcības tiesības (īpašnieka noteikta tiesība noteikt mantas tiesisko stāvokli to atsavinot, nododot lietošanā un pat iznīcinot lietu; pastāv aprobežojumi – rīkoties ar lietu var tikai tādā mērā, lai nekaitētu sabiedriskajai drošībai, kārtībai uz citu īpašnieku tiesībām).
Kaut gan īpašums var kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma būt dažādi aprobežots, tomēr visi šādi aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā arvien pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots. Par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējās apgrozības – bīstamas vai arī sabiedrībai nepieciešamas lietas (sk.19.).

Īpašuma tiesību iegūšanas vispārējs raksturojums.

Īpašuma iegūšana ir darbības vai notikuma rezultāts. Darbības priekšnoteikums ir viens vai vairāki juridiski fakti.
1. Sākotnējie – attiecināmi uz lietām, kuras no to rašanās brīža nevienam nepieder vai vismaz neatrodas cita valdījumā vai iepriekšējā īpašnieka tiesības uz šo lietu ir atceltas:
 Īpašuma iegūšana ar piegūšanu (dzīvnieku ķeršana, lietu atrašana, lietas augļu iegūšana);
 Īpašuma iegūšana ar pieaugumu (viena zemes gabala pievienošana otram, ēku celšana, sēšana un stādīšana, kustamu lietu savienošana, svešu lietu apstrādāšana);
 Īpašuma iegūšana ar ieilgumu.
2. Atvasinātie – pamati rodas, kad tiek atsavināta lieta no citas personas, t.i., īpašumā tiek iegūtas lietas, kuras citam jau ir piederējušas:
 Īpašuma iegūšana ar nodošanu;
 Mantošanas ceļā;
 Uz atņemto un nacionalizēto īpašumu;
 Privatizācija;
 Ar ieilgumu (var iegūt lietas, kuras atrodas noteiktu laiku labticīgā valdījumā – kustamas lietas līdz 1 gadam, ja nevienam nepieder).

Īpašuma iegūšana ar piegūšanu.

Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Piegūšana ir sākotnējais (pirmatnējais) iegūšanas veids, kurš attiecas uz:
 Bezīpašnieka lietām (lietām, kuras to rašanās brīdī nevienam nepieder vai netrodas nevian valdījumā);
 Kustamām lietām, jo nekustamās piekrīt valstij.
Par piegūšanas priekšmetu var būt: 1) dzīvi bezīpašnieka priekšmeti, it sevišķi meža dzīvnieki; 2) nedzīvas kustamas lietas, kas vēl nevienam nav piederējušas, vai kuras to īpašnieks ir atmetis, nozaudējis vai noslēpis, kā arī apslēpta manta.

Dzīvnieku ķeršana.

…