1. Lietu tiesības: jēdziens, būtība.
Lietu tiesības – tiesību nozare, kas regulē attiecības, kas pastāv starp tiesību subjektu un tiesību objektu. Lietu tiesībām ir prioritāra nozīme salīdzinot ar citām civilo tiesību nozarēm. Lietu tiesība ir spēkā pret jebkuru tiesību subjektu.
Galvenā lietu tiesību īpatnība ir tā, ka šo tiesību objekts vienmēr ir materiālas dabas (lietas). Lietu tiesību objekts nevar būt darbība. Lieta, kas ir lietu tiesību objekts, vienmēr ir individuāla; tiesību subjektam piederošās lietu tiesības ir absolūtas.
Absolūtas tiesības – kad viens subjekts ir zināms, bet otrais subjekts – ir visa sabiedrība (visiem ir jārespektē mūsu īpašumu).
Lietu tiesības pamatā regulē subjekta tiesību un pienākumu loku. Tām ir raksturīgs normu imperatīvais raksturs (kā ir uzrakstīts normā vai likumā, tā arī ir).
Lietu tiesības apskata un regulē tiesiskās attiecības divos galvenajos veidos:
• Īpašuma tiesības uz savu lietu (absolūtā vara, daram ar to lietu, ko vien gribam, bet – ir arī izņēmumi – piemēram, nedrīkst rīkoties ar savu lietu vispār bīstamā veidā).
• Īpašuma tiesības uz svešu lietu
Lietu tiesības var iedalīt:
• Valdījums – tiesībām atbilstoša faktiska vara.
• Īpašums vai īpašuma tiesības – pilnīgas varas tiesība par lietu, tiesības valdīt un lietot to.
• Servitūti un reālnastas –
1. Servitūti – tiesības uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam par labu
2. reālnastas – uz nekustamo īpašumu gulošs pastāvīgs pienakums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā, graudā vai klaušās.
• Ķīlas tiesības – tāda tiesība uz svešu lietu, uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu.
2. Lietu klasifikācija.
Lietas dalās uz ķermeniskajām un neķermeniskajām:
• Ķermeniskā lieta – tas ir tās lietas, ko persona var uztvert ar sajūtu orgāniem (grāmata, galds, tāfele)
• Neķermeniskā lieta – tas ir tās lietas, ko mēs nevaram uztvert ar sajūtu orgāniem, dažādas personiskas lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas (tiesības uz īpašumu, mantiskās autortiesības, tiesības uz parādu atdošanu)
Ķermeniskās lietas, saskaņā ar CL 842. – 847. pantu var iedalīt:
• Patērējamās lietās
• Nepatērējamās lietās
• Dalamās lietās
• Nedalamās lietās
• Kustamās lietās
• Nekustamās lietās
• Atvietojamās lietās
• Neatvietojamās lietās
Patērējamās lietas – vienreizējas lietošanas laikā tiek iznicinātas (maize, alus, krīts, nauda – mana kabatā).
Nepatērējamās lietas – lietošanas procesā nelietojās pakāpeniski un ir daudzkārtīgi lietojamās (gramata, telefons, automašīna, nauda – šaurā nozīmē).
Dalamās lietas – ja lieta saglabā savu būtību dalīšanas procesā (maize, degvīns, kūka).
Nadalamās lietas – dalīšanas rezultātā lieta zaudē savu būtību (mašīna, maizes doniņa, kurpju pāris).
Kustamās lietas – lietu ir iespājams pārvietot nesabojājot to (galds, skapis, automašīna).
Nekustamās lietas – lietu nav iespējams pārvietot, nesabojājot to (māja, brivības piemineklis, asfaltēts ceļš).
Atvietojamās lietas – tās lietas, ko noteic ar skaitu, mēru un svaru (graudi, olas, nauda, pieminekļa kopija).
Neatvietojamās lietas – ja tās lietas iet bojā, tad nevar to vietā dot citas un tām lietam piemīt individuāls raksturs (glezna, mūmija, skaņdarbi, naudas kolekcija).
Lietu kopība – daudzu lietu kopums, kas kopumā ir viens vesels ar vienu mērķi (automašīna – sastāv no detāļiem, bet mērķis ir viens – braukt, mantojums, mēbeles komplekts, bibliotēka, pārtika, mājas kinozāls).
Lietas dalās uz galvenam un blakus lietām:
• Galvenās lietas – tas ir patstāvīgs tiesību objekts.
• Blakus lietas – lietas, kas kaut kadā veidā ir saistītās ar galvēno lietu un vienmēr nāk līdzi ar to.
Blakus lietas – fiziskās un juridiskās.
Blakus lietas var būt:
• Galvenās lietas būtiskās sastāvdaļas – visas tās daļas, kas atrodas ar galvēno lietu nesaraujamā sakarā un ietilpst viņas sastāvā, tā ka bez tām galvenā lieta pēc būtības nevarētu nemaz pastāvēt vai nebūtu atzīstama par pilnīgu (motors automašīnā, tālrunis un klausule)
• Galvenās lietas piederumi – uzdevums ir kalpot galvenai lietai un viņa ir pastāvīgi ar to saistīta un atbilst šim uzdevumam ar savām dabiskām īpašībām. Bez piedēruma galvenā lieta neterē savu būtību (vijole un lociņš, televizors un pults, dators un pēle). Galvēnas lietas piederumiem ir divas nozīmes: faktiskā (vijole un lociņš) un juridiskā (aptieka mašīnas bagāžniekā).
• Galvenās lietas augļi – katrs labums, ko var iegūt galvēno lietu litojot:
1. dabiskie – ābeles un āboli – jā mēs nomājam ābeles dārzu, tad uz nomāšanas laiku ābeles un āboli ir manā rīcībā uz nomāšanas laiku
2. civilie – tas, ko nēs lieta tūrētājam vai lietotājam – dažādas maksas, kas ienāk par kaut kādu attiecību (kredīts un procenti, īres maksa, pensija)
• Galvenās lietas taisītie izdevumi un uz to guļošās nastas – nastas un izdevumi:
1. nastas – to jānēs katram īpašniekam, jāmaksā nodokļi utt.
2. izdevumi – lai izturētu kaut kādu īpašumu ir vajadzīga nauda. Izdevumi iedalās uz: nepiecišamiem (automašīnas remonts, mašīnas apdrošinājums, jumta remonts vai tīrīšana), dērīguma (automašīnas remonts, lai padarītu to labāk, piemēram antiradārs) un greznuma izdevumi (padara lietu skaistāk, labāk un ērtāk, piemēram, DVD automašīnā, kinoteātris pirtī).
» Tiek atlīdzinātas tikai nepieciešamie izdevumi, dērīgos var paņemt atpakaļ, bet grēznuma līdzekļi netiek atlīdzināti.
…
