1.Lietu tiesību jēdziens. Doktorīna LT ir aplūkojama kā normu kopums, kas regulē mantiskās attiecības, kurās tiesiskas personas var īstenot savas tiesības uz lietām ar savu varu un nav nepieciešamas citu personu apzinīgās darbības. LT normas regulē mantisko attiecību statiku. Tas ļauj tieši iedarboties uz LT priekšmetu. Subjektīvās tiesības, kas radušās uz LT normu bāzes, sauc par lietu tiesībām.
3.Publiskās reģistrācijas (koroborācijas) režīms. Zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Zemesgrāmatu pārzināšana piekrīt apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļām. Katrs nekustams īpašums jāieraksta zemesgrāmatā tajā zemesgrāmatu nodaļā, kuras rajonā tas atrodas. Zemesgrāmatās nostiprina (koroborē) tiesības uz nekustamiem īpašumiem, saprotot ar tiesībām arī tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus, ja no likuma satura un tiešā jēguma neizriet pretējais. Lietu tiesības, var arī nostiprināt zemesgrāmatās pēc to personu vēlēšanās, kam šīs tiesības pieder. Nostiprināšana piekrīt tai zemesgrāmatu nodaļai, kuras grāmatās ierakstīts nekustams īpašums, uz ko attiecas nostiprinājums. Tiesības nostiprina uz zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumu pamata, ierakstot nostiprināmās tiesības zemesgrāmatā.
7.Ķermeniskas un bezķermeniskas lietas. Lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas. Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas. Termins "bezķermeniskas lietas" parasti apzīmē: tiesības, visu, kas koncentrējas ap kādas personas darbību; īpašuma tiesību grupu, ko apzīmē ar terminu „intelektuālais īpašums”; kopīpašuma domājamās daļas. Ķermeniskas lietas ir vai nu kustamas, vai nekustamas, raugoties pēc tam, vai tās var vai nevar pārvietot, ārēji nebojājot, no vienas vietas uz otru.
8.Kustamas un nekustamas lietas. Nekustamas lietas nav iespējams pārvietot no vienas vietas uz otru, ārēji nebojājot. Tikai nekustamām lietām raksturīgs publiskās reģistrācijas režīms. Tikai nekustāmo lietu pastāvēšanā var būt priekšnoteikums juridiskām attiecībām kā pirmpirkuma tiesības, reālservitūti, hipotēka, izpirkuma tiesības. 9.Dalāmas un nedalāmas lietas. Tiesiskā ziņā dalāmas ir tikai tās lietas, kuras var, neiznīcinot būtību, dalīt daļās, pie kam katra daļa ir patstāvīgs vesels. Lietas, ko nevar tādā kārtā dalīt, ir nedalāmas.
10.Patērējamas un nepatērējamās lietas. Patērējamas lietas ir tās, kuras zaudē vērtību lietošanas procesā vai zūd vienā izlietošanas reizē, nepatērējamas lietas derīgas vairākkārtējai lietošanai.
11.Lietu kopības. Lietu kopības ir tās, kas parasti apgrozībā funkcionē kā viens vesels. Lietu kopības idejas pamatā ir īpašnieka vai kāda cita civiltiesisko attiecību subjekta (nomnieka, darbuzņēmēja u. tml.) nodoms. Taču katra lietu kopībā ietvertā lieta var izrādīties arī atsevišķs objekts. Noteicošā, protams, ir līgumslēdzēju griba, tomēr likums nosaka dažas svarīgas normas, kas var palīdzēt neskaidrību gadījumos atrisināt domstarpības. Izšķir divu veidu lietu kopības: tās, kuru elementi pastāv atsevišķi, piemēram, servīzes, kolekcijas, un savstarpēji savienotu lietu kopības, piemēram, ēkas, mašīnas u. tml.…
