Audzināšana un skola Senajos Austrumos
Audzināšana Senajā Ķīnā
Audzināšanas pamatā Konfūcija (lat. Confucius) (551-479 pirms Kristus) mācība, kas līdz 1911. gadam bija Ķīnas oficiālā ideoloģija. Audzināšanas mērķis – paklausība, pienākums esošās kārtības saglabāšanā bez kādām pārmaiņām. Sagatavoja nedaudzus skolotājus, kas tad arī rūpējās par kārtības nemainīgumu visās dzīves jomās.
Konfūcisms apvienoja sevī politisko un sociālo morāli ar individuālo tikumību. Senajā Ķīnas sabiedrībā pastāvēja pieci labie tikumi – žēlsirdība, taisnīgums, kārtība, piesardzība un uzticība.
Izglītības uzdevums Ķīnā bija „atkārtot” bijušo, likt cilvēkam pieņemt iepriekšējo paaudžu sadzīves kārtību.
Ķīnā pastāvēja divas izglītības pakāpes:
1)elementārā skola,
2)eksāmenu sistēma.
Skolas Senajā Ķīnā radās jau apmēram 1000 gadus pirms Kristus dzimšanas. Eksāmenu sistēma bija ļoti sarežģīta.
Konfūcisma morāli praktiskajā jomā atbalstīja budisms un daoisms, tā kopā veidojot mācību trejādi.
Ķīniešu audzināšana bija pārejas posms no audzināšanas pirmatnējā sabiedrībā uz rietumu cilvēku audzināšanu.
Audzināšanas īpatnības Senajā Indijā
Indiešu kultūras pamatā bija reliģija. Audzināšanas uzdevums – iepazīstināt pie konkrētās kastas piederošu cilvēku ar viņa pienākumiem. Par pienākumu nezināšanu draudēja sods.
Milzīga ietekme audzināšanā bija literatūrai – Vēdām, t.i., himnām, lūgšanām, izteicieniem. Izglītības kopēji bija indiešu priesteri. Indieši pazina poētiku, loģiku, nodarbojās ar algebru, astronomiju, atklāja skaitļu sistēmu.…
