Kanta republikāniskas valsts modelis personas interešu aizsardzībā tālu pārsniedz jebkuru no mums zināmajām valstīm. Viņa modelis ir nākotnes perspektīva. Brīvība tiesībās tiek izprasta kā brīvība no aizlieguma darīt kaut ko, bet, no otras puses, no aizlieguma traucēt citu brīvību. Pilsoniskās konstitūcijas jautājumā absolūta brīvība darbojas kā līdzsvara un stabilitātes mehānisms. Ja visiem sabiedrības locekļiem brīvība piemīt vienādā apjomā, tad neviens nevar uzurpēt kādu daļu no cita brīvības. Līdzsvars ir tik svarīgs republikāniskai iekārtai, ka to nevar atstāt pašu pilsoņu pašregulācijā. Tāpēc līdzsvars tiek stiprināts ar likuma palīdzību. Likums norobežo brīvības. Tieši tādēļ pret jebkuru likuma pārkāpumu jāizturas sevišķi bargi, jo likuma pārkāpums jāuzskata par brīvības smalkā līdzsvara izjaukšanu. Noziegums ir taisnīguma pārkāpums, pēc kura kategoriski nepieciešams taisnīgumu atjaunot un pārkāpēju sodīt. Sods ir vajadzīgs ne jau tāpēc, lai pārkāpēju labotu vai kādu citu iebaidītu: sods irt kategoriskā imperatīva prasība. Apžēlošana ir netaisnības akts – valsts varai nav tiesību atstāt noziegumu neievērotu vai sodu mīkstināt. Arī sodu Kants uzskata par autonomu gribu. Tiesnesis soda personu par to, ka tā nav klausījusi savam saprātam, kas licis klausīt likumam. Jebkura pretošanās augstākajai likumdošanas varai, jebkura padoto kūdīšana izrādīt neapmierinātību, jebkura sacelšanās, kas izvēršas dumpī, ir vislielākais un sodāmākais noziegums kopienā, jo sagrauj tās pamatus – padara nedrošu tās tiesisko konstitūciju un noved pie pilnīga bezlikumības stāvokļa. Brīvība īstenojama tikai likuma ietvaros, bet ne pārkāpjot šos ietvarus. Netaisnības klātesamība likumos ir jānovērš ar racionālām, nevis vardarbīgām metodēm. Kants runā par jābūtības valsti. Ja šādā valstī katrs pilsonis ir vienlīdzīgs likumdevējs kopā ar visiem pārējiem, tad katram pilsonim arī jāuzņemas atbildība par to, kāda ir viņa valsts iekārta. Ja valsts ir despotiska, tad tā atbilst pilsoņu despotiskajām vēlmēm.
Šis Kanta republikāniskas valsts modelis nav institucionālās reformas jautājums. Šāda valsts iekārta prasa pilsonisku sabiedrību ar augstu tiesiskās apziņas līmeni. Modelis, kurā pastāv tiesiskums un absolūts personisko brīvību līdzsvars, ir koncepcija, attiecībā uz kuru ikviena pastāvoša valsts atrodas mūžīgā tapšanas stadijā,
…
