Lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu meža apsaimniekošanas procesā, izstrādātas vispārējas dabas aizsardzības prasības, kas ir saistošas visu Latvijas mežu apsaimniekošanā. Tās nosaka, ka mežizstrādes darbos jāsaglabā atsevišķi koki, atmirusī koksne, apaugums ap mikroieplakām u.tml., tā veicinot daudzu organismu mājvietu saglabāšanu. Kā sākumu šādai praksei var uzskatīt 90. gadu vidū pieņemto lēmumu cērtot kailcirtes atstāt ekoloģiskos kokus - 5-10 pieaugušus dzīvotspējīgus kokus uz 1 ha. Sākumā šo koku atstāšana radīja neizpratni, taču izskaidrojot šo koku nozīmi, sabiedrības izpratne pieauga. [11.]
Koku nocērtot 100 gadu vecumā, tas ir sasniedzis tikai daļu no sava mūža, kāds tam paredzēts. Intensīvi apsaimniekotos mežos grūti atrast kokus, kuru vecums būtu 200 un vairāk gadi. Koku atstāšana ir optimāls problēmas risinājums, kas rada iespēja nelielam koku skaitam mežā iziet dabisko bioloģiskās aprites ciklu, kas pat atsevišķām koku sugām, piemēram, priedei sasniedz 350-400 gadu. Ekoloģiskos kokus izcirtumā ieteicams atstāt grupveidā, tā samazinot vēja iedarbības ietekmi uz tiem, kā arī nodrošinot stabilākus mikroklimata apstākļus šajā koku grupā. Pēdējais var izrādīties būtisks priekšnosacījums ķērpju, sūnu, vaboļu u. c. sugu tālākai eksistencei, kuri mīt uz koku stumbriem. Arī no mežizstrādes viedokļa koku atstāšana grupās ir vēlama, jo tādejādi vieglāk veikt gan cirsmu izstrādi, gan meža atjaunošanu.
Mežizstrādes laikā saglabā vismaz četrus (rēķinot uz cirsmas hektāru) resnākos kritušus, nolauztus vai stāvošus sausus kokus, vispirms izvēloties tos, kuru diametrs ir lielāks par 50 centimetriem. Atmirusi un trūdoša koksne ir kā bioloģiskās daudzveidības uzturētāja mežā – kā dzīves telpa vai slēptuve daudziem organismiem. Dobumaini, stāvoši vai nogāzušies koki ir īpaši vērtīgi, jo daudzu sugu eksistence mežā ir apdraudēta tieši liela izmēra kritalu un stumbeņu trūkuma rezultātā. [11.]
…
