12.1. Organizēšanas būtība
Organizēšana ir organizācijas resursu sadale un koordinēšana, lai labāk izpildītu noteikto plānu. Organizēšana ietver:
cilvēku un citu resursu sadali un koordinēšanu, pilnvaru sadali;
organizācijas struktūras izveidi, kas ir viens no svarīgākajiem organizēšanas virzieniem.
Organizācijas struktūra ir organizāciju sadalīšana noteiktās nodaļās, atbilstoši organizācijas mērķiem. Struktūras izveidošanas pamatā ir horizonatālā un vertikālā darba dalīšana. Specializētā darba dalīšana ir konkrētu darbu nodošana konkrētiem speciālistiem. Lai izvairītos no darba vienmuļā rakstura, izmanto darbību rotācijas principu vai darba dažādošanu - t.i. vadītājs piešķir padotajiem daļu savu pilnvaru (kontrole u.c.).
Vēl tiek atsevišķi definēts tāds jēdziens kā organizācijas sakārtojums, kas ir organizācijas struktūras veidošanas modelis.
Piem., cilvēki, strādājot grupās, spēlē katrs savu lomu līdzīgi kā teātrī. Ja lomas nav zināmas vai tās nav sadalītas, izceļas strīdi un darbi nesokas. Savukārt, ja katram dots savs uzdevums, grupas aktivitāte ir lielāka. Menedžmentā pilnvaru un uzdevumu nodošana jeb sadale pēc būtības ir tā pati lomu sadale. Menedžmentā to sauc par deleģēšanu. Deleģēt nozīmē:
dot kādai personai uzdevumus;
piešķir pilnvaras to veikšanā;
uzlikt atbildību par šo uzdevumu veikšanu.
Principā, vadītājs saviem padotajiem deleģē pilnvaras un nevis atbildību. Piem., ķirurga darbs operācijā. Atbildība par operācijas galarezultātu paliek ķirurgam, kaut arī vīņš operācijas gaitā izrīko medmāsas. Atbildības apjoms ir arī viens no iemesliem, kāpēc vadītāji saņem lielas algas. Tātad atbildība ir pienākums izpildīt uzticētos uzdevumus un atbildēt par to apmierinošu risinājumu.
Iestājoties darbā indivīds noslēdz līgumu par kāda konkrēta amata pienākumu izpildi, par ko viņš arī saņems atbilstošu algu. Ar līguma spēkā stāšanās brīdi viņš ir atbildīgs par uzticēto uzdevumu izpildes rezultātiem;
vadībai ir pilnvaras prasīt no darbinieka precīzu uzdevumu izpildi;
ja šis darbinieks ir uzņēmies atbildību par kādu uzdevumu izpildi, organizācijas uzdevums ir nodrošināt viņu ar nepieciešamajiem resursiem kā arī dot viņam iespējas virzīt atsevišķus darbiniekus konkrētā uzdevuma izpildei. Vadība to realizē pilnvaru deleģēšanas ceļā.
Tātad pilnvaras ir ierobežotas tiesības izmantot organizācijas resursus un virzīt atsevišķus darbiniekus noteiktu uzdevumu izpildei. Pilnvaras tiek deleģētas nevis indivīdam, bet amatam.
1. Klasiskā koncepcija paredz pilnvaru deleģēšanu no augstākiem uz zemākiem vadīšanas līmeņiem.
Piem., komerciālā organizācijā kredītu nodaļas vadītājs saņem pilnvaras no galvenā grāmatveža vietnieka, savukārt, tas - no viceprezidenta finansu jautājumos, kurš atbilstoši saņem pilnvaras no prezidenta. Tālāk - prezidents - no a/s padomes, savukārt padome - no akcionāriem, kuru pilnvaras balstās uz privāto īpašumu un likumiem.
2. Pilnvaru pieņemšanas koncepcija.
Šīs koncepcijas autors Česters Barnards - menedžmenta administratīvās skolas pārstāvis, firmas Ņju-Džersi Bell prezidents: padotajam ir tiesības noraidīt priekšnieka prasības. Darbinieks, saņemot informāciju par savu amatu, nosaka - kas viņam ir jāveic un kas viņam nav jāveic.
…
