Paražu tiesību institūti Latvijā

Cilvēces attīstība kopš tās pirmsākumiem liecina par to, ka tiesībām ir īpaša loma jebkuras tautas dzīvē.
Rakstveida tiesību avoti sniedz informāciju par tautas veidošanos, tās attīstību.
Kā viens no tiesību avotiem, kas sniedz informāciju, kā attīstījušās tiesības un veidojusies sabiedrība Latvijas teritorijā vēstures gaitā ir parašu tiesības.
Par laika posmu līdz 13.gs. ziņas par parašu tiesībām var iegūt no sekojošiem avotiem:
1) miera un padošanās līgumiem, kurus slēdza Svētais krēsls, Rīgas arhibīskaps, Zobenbrāļu un Livonijas ordenis, kā arī Rīgas rāte ar kuršu un zemgaļu virsaišiem 13.gs., un kuru teksti nonākuši līdz mūsdienām;
2) vācu iekarotāju 13.gs. pierakstītām un daļēji atbilstoši kristiānisma principiem grozītām vietējām zemnieku tiesību parašām, no kurām līdz mūsu dienām norakstos ir saglabājušies trīs tiesību avoti;
3) stāstošiem vēstures avotiem, it sevišķi no Latviešu Indriķa hronikas un Vecākās Livonijas atskaņu hronikas;
4) baltu un latviešu senākajā folklorā sniegtajām ziņām par tiesību paražām.
Senie balti un lībieši dzīvoja pēc paražu tiesībām. Tās nebija pierakstītas līdz 13.gs.sākumam, kad to veica vācu iekarotāji, pārlabojot tās atbilstoši kristietības reliģiskajām normām un jaunajai sabiedriskajai iekārtai, un pastāvēja mutvārdu formā, balstījās uz atmiņu un tālāknodošanu pēcnācējiem. Tā kā paražu tiesības veidojās no prakses, no paražām, tās nebija sistematizētas. Normas tajās tika veidotas, balstoties uz konkrētiem gadījumiem (kāzusiem), kas netika vispārināti.…