Lai runātu par personības attīstību un audzināšanu, vispirms vēlētos noskaidrot, kas ir attīstība un personība, audzināšanas process.
Pat ikdienā mēs lietojam vārdu personība, lai uzsvērtu cilvēkā kaut ko īpašu: “Viņš ir personība.” Tā mēs uzsveram kādas cilvēka spējas, bieži to attiecinām uz līderiem. Ja filosofijā runā par personību, tad ir runa par cilvēku un sabiedrību, par vēsturiskām personībām, un tas lielā mērā sasaucas ar ikdienišķo lietojumu, uzsvaru, ka tas ir kaut kas īpašs, ka ne kurš katrs spēj kļūt par personību, iespaidot citus cilvēkus un sabiedrības likteņus. Vai Hitlers un Mao Dzeduns bija personības? Cilvēks spēj aizraut citus cilvēkus, ietekmēt idejas. Arī pedagogu praksē skolotāji aicina skolēnus kļūt par personībām, arī skolotāji šo vārdu lieto, lai apzīmētu kaut ko īpašu un atšķirīgu: cilvēku, kas ir sevi parādījis un pie tam pozitīvā nozīmē ar savu gribasspēku, mērķtiecību, zināšanām, spējām. Psiholoģijā praktiski uz jebkuru cilvēku tiek attiecināts vārds “personība”. …