Gan veselajiem, gan slimajiem cilvēkiem ir raksturīgas daudzas valodiskas izpausmes, domas, pārdzīvojumiem atbilstošas sejas muskuļu kustības, kurām psiholoģija agrāk netika pievērsusi uzmanību, uzskatot tās par organisma darbības traucējumiem vai kļūdīšanos. Cilvēki runājot mēdz pārteikties, aizmirst, viņiem raksturīgi īpatnēji sapņi, taču tradicionālā psiholoģija šajos gadījumos nesaskata neko ievērības cienīgu. Psihiski slimajiem raksturīgas uzmācīgas idejas, vīzijas. Tām mēdz meklēt fizioloģisku skaidrojumu. Taču Zigismundam Freidam šāda veida skaidrojums nešķita pietiekams. Viņš atzīst, ka visas minētās parādības var saprast, ja tās saista ar psihiskajiem procesiem. Tātad, vajag analizēt psihi , no šejienes arī cēlies vārds psihoanalīze, lai atklātu neizskaidroto psihisko parādību cēloņus.
Psihoanalīze, kā to definē tās izveidotājs Zigismunds Freids (1856-1939), ir ārstnieciska metode, kas , izmantojot psiholoģisku tehniku, mēģina ārstēt noteiktas nervozitātes formas. Taču psihoanalīze neaprobežojas tikai ar dziedniecību. Tā iespaido zinātni, literatūrkritiku, socioloģiju, vēsture. Tā ir analītiska pieeja, kura ļauj izpētīt cilvēka psihes uzbūvi, likumus, pēc kuriem tā darbojas, tāpat psihoanalīze dod mums iespēju ārstēt tās traucējumus un novērst tās trūkumus jau pašā rašanās sākumā. Freida mācībai ir arī vairāki ievērojami sekotāji un turpinātāji, kā, piemēram, Karls Gustavs Jungs (1875-1961).…
