Mazliet šīs tas no savas pieredzes
Es hokejā iegāju diezgan vēlu - 1997. gadā (Tad man bija 14 gadi. Diezgan vēlu, tāpēc man izdzīvošana bija ļoti smaga. Daudzas meitenes jau bija trenējušās vairāk par 10 gadiem, bet es knapi stāvēju uz slidām. Bija jācīnās par izdzīvošanu un jākonkurē.).
Vispirms trenējos Sieviešu hokeja komandā "Laima". Sākums nebija viegls. Bija jātrenējas ar meitenēm, kuras jau slido vairāk par 10 gadiem.
Tad no 1998. gada trenējos Hokeja komandā "Prizma", kuras treneri bija Ēriks Miļūns un Māris Baldonieks. Tur nebija vieglāk - tie puiši bija slidojuši no bērnības. Bet man paveicās ar to, ka lielākā daļa komandas bija saprotoša un nenonīcināja mani par to ka es knapi slidoju un nemāku neko darīt. Tieši otrādāk viņi man palīdzēja, mācīja, laboja manas kļūdas. Un kad es negribēju veikt kādu uzdevumu, jo nemācēju, viņi ar savu spiedienu, lika man to darīt. Piemērs: Visi stāv rindā un pēc kārtas veic konkrētu vingrinājumu. Es redzu, ka nespēšu veikt šo vingrinājumu, jo nepietiek pieredzes. Es aizmugurē stāvošu vēlos palaist priekšā, lai tas pilda uzdevumu un pati pastāvēšu maliņā. Bet nē, aizmugurē stāvošais saka, ka kamēr es neveikšu šo vingrinājumu viņš neies pildīt un stāvošais aiz viņa arī neies un t.t. Tādā veidā es kavēšu rindu un treneris būs neapmierināts. Tas bija stimuls un motivācija, lai es veiktu šo vingrinājumu, neskatoties uz savu prasmi. Puišu komandā es trenējos tikai trīs gadus, bet šie trīs gadi deva man pamatu turpmākajai manai karjerai. Un ja ne viņu īpašās metodes, es tā arī līdz šīm noteikti neiemācītos ne slidot , ne apgūt hokeja prasmes un izprast spēli. Arī viņi man deva pārliecību par sevi un tagad es dzīvē nekad nešaubos par sevi, zinu, ka visu var sasniegt tikai jāgrib un jādara.
…
