Veidojas ražošanas funkcija [ Q = f (C,L)], kas izsaka šo sakarību, ko sauc par izokvantu. Šī funkcija nosaka, ka maksimālo ražošanas apjomu var iegūt, kombinējot divus savstarpēji aizvietojamus faktorus – darbu un kapitālu, pastāvot vienādiem pārējiem nosacījumiem. Taču G. Libermanis to skaidro kā līkni, kuru veido krustpunkti; katrs krustpunkts raksturo noteiktu darba un kapitāla vienību kombināciju, kas nodrošina preces A ražošanu vienādā daudzumā. Ja izokvantu karti izmanto, lai noskaidrotu, kādu preču daudzumu ir lietderīgi ražot un piedāvāt no vidējo ražošanas izmaksu minimizācijas viedokļa, tad to var papildināt ar izokostu līniju, kas raksturo vienādu ražošanas izmaksu līmeni, pastāvot dažādām ražošanas faktoru kombinācijām naudas izteiksmē. Kopumā var teikt, ka izokvanta ir saistīta ražošanas faktoru kombinācijām un preču daudzumu, turpretim izokosta vairāk saistās ar ražošanas faktoru kombinācijām naudas izteiksmē.
Kā mainās ražošanas izmaksas ilglaicīgā periodā?
Ilglaicīgā periodā mainās visi ražošanas izmaksu elementi salīdzinājumā ar to, kas bijis agrāk. Spēku zaudē iepriekšējais dalījums pastāvīgās un mainīgās izmaksās. Spriežot pēc G.Libermaņa piedāvātās ražošanas izmaksu izmaiņas ilglaicīgā periodā tabulas - Jo vairāk pieaug produkcijas izlaide vienībās, jo lielākas kļūst kopējās ražošanas izmaksas. Taču vidējās ražošanas izmaksas no sākuma samazinās un, kad uzņēmums sasniedzis noteiktu līmeni, kas saistās ar produkcijas izlaidi un ieguldīto darbu, tās atgriežas sākotnējās izmaksās. Piem., ja sākotnēji pie 50 produkcijas izlaides vienībām ieguldīja 2000 stundu darbu mēnesī un tad vidējās ražošanas izmaksas bija 100 lati mēnesī, tad ilgstošā periodā sasniedzot 400 produkcijas izlaides vienības pie 16000 darba stundām mēnesī, vidējās ražošanas izmaksas atgriežas sākotnējā līmenī – 100Ls mēnesī.
…
