4. Atšķirības vienlīdzības principa un diskriminācijas aizlieguma darbībās
Diskriminācijas aizliegums ir viens no pamatprincipiem ne tikai starptautiskajās tiesībās, bet arī valsts iekšējās tiesībās. Tās pieļaušana rada negatīvas seka gan tieši uz konkrēto indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Diskriminācijai piemīt divi negatīvi efekti, kas ir – cilvēkam tiek liegtas tiesības, pieeja pakalpojumiem vai precēm, kas viņam pienākās, kā arī tiek noliekta pašas personas vertība. Tas ir pārkāoums pret cilvēka identitāti, ko vēl papildina, tas ka diskriminācija bieži vien notiek dēļ lietām, kuras ir fundamentālas un ko būtībā nav iespējams vairs izmainīt, t.i., dzimums, vecums, invaliditāte utt.
Vienlīdzības princips aizliedz pret personām vienādās vai salīdzināmās situācijās izturēties atšķirīgi, bet personām dažādās situācijās – vienādi. Vienlīdzības princips pieļauj atsķirīgu attieksmes izpaušanu tikai tādos gadījumos, tam ir leģitīms mērķis un pastāv samērīgums starp sasniegto un izmantotajiem līdzekļiem.
Pats Satversmes 91.pantā noteiktas princips neko nenosaka, tas sevī neietver situācijas novērtējumu, tāpēc ir nepieciešama vajadzība vadīties pēc sabiedrības nosacījumie, ētikas un morāles, kura raksturotu tos elementus, kuri nosaka kopīgās īpašības. Piemēram, vienā no Satversmes tiesas spriedumiem , kur strīds bija starp vienādām fiziskām personām, kam pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, kurā dzīvesvietu deklarējusi vismaz viena persona, samazinātā nekustamā īpašuma nodokļa likme 0,2, 0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības tiek piemērota neatkarīgi no konkrētajā īpašumā esošās dzīvojamās platības, turpretim fiziskajām personām, kam pieder daudzdzīvokļu mājas, tostarp kopīpašumā esošas daudzdzīvokļu mājas, kas nav sadalītas dzīvokļa īpašumos, vai telpu grupa nedzīvojamā ēkā, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, samazinātā nodokļa likme tiek piemērota par 30 kvadrātmetriem uz katru īpašumā deklarēto personu .…